Pēc grūtas sezonas leģionāra maizē un atgriešanās mājās 21 gadu vecais Voris sarunā ar LSM.lv pastāstīja, ka ir noskaņots sevi apliecināt Latvijas izlases treneru štābam.
Māris Bergs: Jau pagājis vairāk nekā mēnesis pēc sezonas beigām "Dinamo" sastāvā. Esi paspējis atpūsties un sailgoties pēc spēlēm?
Jā, tur divas nedēļas sanāca mazliet vairāk bez trenēšanās, tad arī diezgan labi atpūtos, bet tagad jau trīs nedēļas intensīvi trenējos gan sporta zālē, gan uz ledus. Varētu teikt, ka jau esmu diezgan tuvu formai, bet to var pateikt tikai spēlēs. Tomēr treniņos jūtos ļoti labi. Man bija neliela problēma ar celi, bet pa tām divām nedēļām saārstēju. Dabūju traumu un arī nedaudz jutu sāpes, bet tagad viss ir kārtībā. 
Izlases kandidāti trenējas kopā jau kopš marta – cik daudz darba tev kā vārtsargam ir šajos treniņos?
Slodze ir ļoti liela! Treniņi notiek intensīvi, ir daudz uzbrukumu, dažādi metieni. Pagaidām nav taktiskās lietas, slidojam un skrienam, notiek tiešām ļoti intensīvi treniņi. Teiksim, uz ledus pavadām pusotru stundu, un paspēj ļoti nogurt, tiešām intensīvi notiek darbs.
Viens no treneriem kopā ar jums šobrīd ir Edgars Masaļskis. Viņš ar vārtsargiem pastrādā vairāk?
Jā, viņš ar katru no vārtsargiem aprunājas, pastāsta, kas no malas redzams, ko varētu labāk darīt, ko varētu pamainīt. Viņš mums vārtsargiem tiešām palīdz.
Treniņos pretī tomēr arī ir lieli meistari, Latvijas hokeja šī gadsimta zvaigznes.
Protams, ļoti meistarīgi hokejisti un ar viņiem vienmēr patīkami spēlēt, kopā trenēties.
Tagad priekšā oficiālā nometne un līdz čempionātam pusotrs mēnesis – nepārtrenēsieties?
Es domāju, ka ne. Visi tie džeki, kas ir no „Dinamo”, viņi ir labi atpūtušies. Par ārzemēs spēlējošajiem īsti neko nezinu, kad viņi varētu ierasties palīgos. Mēs, kas esam šeit un strādājam, mēs noteikti nepārtrenēsimies. Visiem acis deg, visi grib tikt uz čempionātu, tāpēc trenējas ar maksimālu atdevi, no sevis atdodot 100 procentus.
Kā jau teici, motivācija izcīnīt vietu izlasē šogad noteikti ir milzīga...
Tā pavisam noteikti ir. Es pirmo gadu tā pa īstam cīnos par vietu izlasē. Visi grib! Visi čaļi zālē svīst, trenējas, visiem tiešām acis deg. Pajautā jebkuram, katrs gribēs te būt. Puiši cīnās par katru centimetru uz ledus.
Žēl, ka čempionāts, visticamāk, būs pie tukšām tribīnēm...
Čempionāts pie pilnām tribīnēm, tie būtu lieli svētki Latvijas hokejam.
Mēs jau zinām, ka mums ir vislabākie fani! Vismaz es tā pilnīgi noteikti uzskatu, bet arī lielākā daļa domā tāpat. Tas būtu kaut kas nereāls, ja būtu pilna arēna, tur kalnus varētu gāzt. Cerams, ka kaut kas vēl pamainīsies, nevar zināt, kā būs.
Konkurence uz vārtsargu vietām Latvijas izlasē būs liela – tu, Jānis Kalniņš, Ivars Punnenovs, Kristers Gudļevskis, nevar aizmirst Elvi Merzļikinu, kurš varētu doties palīgā...
Vārtsargu līnija Latvijas hokejam pēdējos gados bijusi ļoti laba, tam droši vien piekritīs jebkurš. Es tur īpaši nedomāju, kurš atbrauks vai neatbrauks palīgā. Es vienkārši eju laukumā un izlieku sevi visu, lai parādītu sevi treneriem un dotu pienesumu komandai kopumā. Sezonas laikā, protams, pasekoju, kā džekiem iet. Pasekoju, kā Jānim Kalniņam iet, arī NHL sekoju. Protams, aci uzmetu, bet nav tā, ka skatītos viņu spēles, tīri tikai rezultātu paskatos.
Atskatoties uz aizvadīto sezonu klubā, uz Rīgu atbrauci samērā vēlu – pievienojies tikai ap Ziemassvētkiem, bet līdz sezonas beigām paspēji nospēlēt 11 spēles. Pirms pievienošanās sagaidīji, ka salīdzinoši īsā laikā dabūsi tik daudz spēlēt?
Jā, kad es atbraucu uz Rīgu, bija palikušas kādas 25 spēles līdz sezonas beigām. Pirms parakstīju līgumu, runāju ar treneri [Pēteri] Skudru. Viņš vēlējās, lai dalu vietu ar otru vārtsargu. Doma bija, ka varētu apmēram vienādu laiku spēlēt atlikušajā sezonas daļā. Sanāca tā, ka atbraucu, nospēlēju divas vai trīs spēles un guvu traumu. Kamēr es izveseļojos, [Ivans] Naļimovs dabūja traumu. Sanāca, ka Naļimovs spēlēja trīs nedēļas, bet, kad viņam bija trauma, tad es spēlēju tās atlikušās 2–3 nedēļas. Tā arī tās spēles tur savācās. Nebija, ka mēs tās spēles dalījām uz maiņām – katrs pa vienai spēlei. Es nospēlēju sešas spēles pēc kārtas, tad viņš nospēlē sešas. Abi divi bijām dabūjuši traumas, un tas ļoti mums iegrieza.
Kā tieši tas iegrieza?
Tīri fiziski. Atgriezies no traumas un trīs nedēļas neko īsti neesi darījis, bet tad iemet vilcienā, ka vienkārši ir jāspēlē un viss. Neslēpšu, kaut kur nogurums sakrājās, bet tas nav attaisnojums. Ja būtu Naļimovs vesels, tad noteikti būtu vieglāk. Tad katrs spēlētu, teiksim, pa trīs spēlēm, nevis es nospēlēju sešas spēles pēc kārtas. Tas nav attaisnojums, bet tīri fiziski nebiju līdz galam gatavs pēc traumas.
Protams, gribas spēlēt veselu sēriju. Ja ieliek vārtos uz vienu spēli, kaut kas neaiziet un nākamajā spēlē nespēlē, tad visādas domas sākas galvā.
Ja treneris iedot trīs līdz piecas spēles, tad sajutīsi spēli un ieiesi ritmā. Tajā vienā spēlē neuzķer ritmu, varbūt nav tava diena vai kas tamlīdzīgs, tad sāc domāt, kāpēc tā notiek. Ja spēlē vairākas spēles, tad zini, ka treneris uzticas un tik daudz nedomā.
Kā vārtsargam izpaužas tas, ka neesi formā? Nevari vairs noķert ripu, esi lēnāks?
Tas ir tīri mentāli, kad esi noguris. Tās ir dažādas kustību nianses, bet nianses vārtsargam ir pats svarīgākais. Tādas lietas, piemēram, kā izej pretī uz metienu, kā piesedz leņķus. Ja esi saguris, tad iedomājos, ka kaut kur varētu nošmaukt, bet tajā pašā laikā iemet golu tev. Pēc spēles, kad skaties video, tad domā pie sevis – kā es tā varēju ielaist. It kā viegls metiens, nedaudz izej uz priekšu un ripa pati trāpīs virsū. Bet spēles situācijā, kad esi noguris, tad nedomā tāpat kā pēc spēles, kad esi atpūties.
Bieži nācās domāt – nu, kā tad tā, kā es to golu ielaidu?
Bija pat vairāki tādi goli, kad ar vārtsargu treneri analizē spēli un domā – nu, kā tā?! Bet tā sanāk. Visticamāk, tas tieši ar fizisko ir saistīts. Nebija kondīcija tik laba, lai nospēlētu vienā līmenī un kāptu uz augšu. Bija kāpumi un kritumi, bija labas spēles un sliktas spēles. Bet bija vairāki tādi goli, kad skaties un domā – kā tā sanāca... 
Kā sagaidīji „Dinamo” piedāvājumu, kāda bija kopējā situācija, kad atskanēja zvans no Rīgas?
Es biju Dānijā, un mēs spēles ar otru vārtsargu dalījām uz pusēm, bet man gribējās spēlēt vairāk. Gribēju vairāk, bet nerādīju to labāko sniegumu, ko komanda gaidīja. Arī uzvaras mums nekrājās nemaz tik raiti. Pēc vienas no spēlēm saņēmu zvanu no „Dinamo”, un tā arī sākās visas tās sarunas. Man uzreiz prasīja, vai es gribu.
No Dānijas līgas jebkurš gribētu pāriet uz KHL.
Arī no jebkuras citas līgas, visticamāk, gribētu aizbraukt uz KHL. Tur ilgi nekādas domas nebija, sazvanīju vecākus, aprunājāmies, sazvanīju aģentu, un tā apmēram nedēļas laikā viss arī nokārtojās.
Rihards Bukarts intervijā „Sporta Avīzē” teica, ka ap Ziemassvētkiem pa īstam izveidojies kolektīvs. Ko tu vari teikt par atmosfēru un kolektīvu ģērbtuvē?
Kad es atbraucu, tad tiešām spēlētājiem nebija nekādas problēmas ar motivāciju, visiem tāpat acis dega. Jā, visi saprata, kurā vietā atrodamies, kādas ir izredzes. Izredžu mums vispār nebija nekādu… Bet mēs cīnījāmies paši par sevi, par savu līgumu nākamajam gadam, jo tā ir mūsu maize. Ja arī sezonas vidū esam pēdējā vietā, mēs nevaram nolaist rokas, jo tad nākošgad nebūs darba, nebūs, kur spēlēt hokeju. Cīnies par savu vārdu, komandu un logo uz krūtīm. Kad atbraucu, tad problēmu tiešām nebija, gados vecākie džeki tur cīnījās, sitās, bloķēja metienus, kolektīvs bija draudzīgs, leģionāri runājās, bija joki, tā kā viss bija super.
Ne tik bieži ir situācija, ka kluba galvenais treneris ir bijušais vārtsargs – ar Pēteri Skudru runājāt par vārtsargu spēles niansēm, psiholoģiju vai ko citu?
Ar Pēteri Skudru mēs pilnīgi neko nebijām runājuši – viņam uzdevums bija sagatavot spēlētājus, bet ar mums strādāja vārtsargu treneris.
Varbūt viņš bija iedevis kādu padomu vārtsargu trenerim, ko nodot tālāk man, bet aci pret aci viņš man neko neteica. Viņam bija savi uzdevumi ar spēlētajiem.
Kā sapraties ar „Dinamo” vārtsargu treneriem un vai šajā īsajā laikā ieguvi ko jaunu savā spēlē?
Vārtsargu treneris bija ļoti labs cilvēks, un tas vārtsargu trenerim ir pats galvenais. Mums bija labas attiecības – daudz strādājām, daudz video skatījāmies, arī individuāli kaut ko darījām un skatījāmies, mācoties no citiem vārtsargiem. Uzskatu, ka mums bija ļoti labs vārtsargu treneris. Kad atbraucu, uzreiz bija dažas nianses, ko viņš ieteica pamainīt. Vismaz aicināja pamēģināt kaut ko citādi, jo, ja pamēģināsi, tad sapratīsi. Treniņos viņš lika darīt tā, kā bija lūdzis, bet spēlēs ļāva spēlēt kā spēlēju. Viņš kaut ko iesaka, kas varētu palīdzēt, tad treniņos to atstrādā. Kad skatāmies spēles video, jau redzi, ka tā mācītā lieta ir kļuvusi automātiska. Diezgan daudz viņš man iemācīja, piemēram, neminēt metienus un palikt uz vietas. Nevajag tur uz sāniem lēkāt – paliec uz vietas, rokas priekšā, mugura taisni. Metiena attālums un pozīcijas izvēle. Arī mācīja būt pacietīgākam uz kājām, tās tādas svarīgākās lietas.
Vārtsargi hokejā allaž ir mazliet nostāk no pārējiem un vairāk ir savā pasaulē – kādas attiecības paspēja izveidoties ar Naļimovu?
Patiesībā ļoti draudzīgas attiecības bija, viņš ir ļoti atvērts cilvēks. Daudz parunājāmies gan par hokeju, gan dzīvi. Tiešām ļoti foršs cilvēks, bija prieks kopā strādāt. Tādā situācijā, kad komanda ir pēdējā vietā un rezultāti ir tādi, kādi nu tie ir, tad ir ļoti labi, ka otrs vārtsargs ir tāds foršs džeks. Tad var labi parunāties, izsmieties. Arī HK „Rīga” vārtsargi man ir labi draugi, esam spēlējuši kopā jau iepriekš.
Atgriešanās spēle KHL tev iekrita pret Maskavas „Dinamo” – nebija mazliet tāds šoks uzreiz pēc Dānijas čempionāta spēlēt pret, iespējams, bīstamāko KHL trijnieku Šipačovu-Jaškinu-Kagarļicki?
Es jau pagājušogad biju spēlējis pret tādiem lieliem meistariem, tāpēc šoks nebija. Protams, bija jāgatavojas, maza mandrāža arī bija – pirmā spēle un pretī Maskavas „Dinamo”. Bet tas jau tikai palīdz, jo pats sev pierādi, ka vari savākties un vari spēlēt šajā līmenī. Nav tik lielas bailes, ka izej laukumā un sataisi kļūdas.
Šiem pretinieku līderu trijniekiem gatavojies kaut kā īpaši, pētot, kur viņi met, no kurienes met, kādas kombinācijas spēlē?
Mēs gatavojām mazākumu, spēles dienā skatījāmies, kur viņi izspēlē, caur kurieni met. Katrai komandai gatavojamies līdzīgi, bet pret Maskavu piekodināja vairākas lietas, kuras vajadzētu atcerēties – kādas ir viņu saspēles, kur likt nūju, bet tās tādas nianses.
Pēc situācijas daudz ko vari saprast – kā nostājas spēlētāji, jau viss kopumā ir skaidrs.
Kā nostājas iemetienā, kur atbrīvojas, pēc tā arī lasi notiekošo. Baigi nedomā par tām kombinācijām, bet zini, ka viņš var atdot uz to vietu, piemēram, uz tālo stabu un tukšiem vārtiem. Tam ir jābūt gatavam. Domai jābūt galvā, ar vienu aci jāskatās uz to pusi, ar otru uz ripu.
Droši vien arī pašam pret tādām komandām un spēlētājiem ir vēl interesantāk spēlēt?
Protams, gribas noķert to Šipačova ripu un tas dod tādu motivāciju kādu dienu spēlēt nevis pret viņiem, bet kopā ar viņiem. Tā ir liela motivācija. Atvairot ripu pret jebkuru spēlētāju KHL, tas ir prieks.
Uz statistiku pašam skatīties gan jau negribas…
Statistika šogad bija tiešām briesmīga.
Neviens no „Dinamo” vārtsargiem šogad netika pat līdz 90 procentiem atsisto metienu – ko tas liecina par pašu komandu, ja visi vārtsargi ielaiž daudz?
Kā zinām, visa sezona bija tāda saraustīta. Bija tas pats Covid-19, spēlētāji izkrīt ārā un nonāk karantīnā, vietā nāk džeki no HK „Rīga”. Nebija tas optimālais sastāvs – atnāk cilvēks, kurš nedēļu nogulējis gultā un viņam pēc viena treniņa jāspēlē, tur nekādi nevar prasīt simtprocentīgu rezultātu. Domāju, ka
daudz kas saistīts tieši ar Covid un traumām, tikai sezonas beigās visi kopā kā komanda ieskrējāmies.
Un rezultāts jau arī bija – varbūt tās uzvaras neatnāca, bet spēle bija skatāma.
Atsevišķos nogriežņos komanda tiešām spēlēja labi, iekožot arī dūžiem...
Atbraucot es tiešām nobrīnījos, kāpēc mēs esam pēdējie. Džeki cīnījās un tiešām labi spēlēja. Pirms tam skatījos spēles, bet nezināju, kas notiek iekšienē. Atbraucu, redzēju, ka visi grib cīnīties, spēlējām arī tiešām labi. Varbūt kaut kur nepaveicās, bet no janvāra līdz sezonas beigām mēs noteikti nebijām pēdējās vietas komanda. 
Katru spēli ielaižot tik daudz vārtus, tas psiholoģiski nerada kaut kādus kompleksus pašam par savu spēli?
Nē, tāds ir tas darbs un nevari daudz domāt par ielaistajām ripām, citādi tas ne pie kā laba nenovedīs. Vajag aizmirst un viss. Aizmirsti, ar svaigu galvu izej nākamajā spēlē un centies būt labāks nekā iepriekšējā.
Sezonu sāki Dānijā - Dānijas izlase pēdējos 10-15 gados ļoti progresējusi, bet kāds ir viņu vietējais čempionāts?
Tieši vārtsargiem līmenis ir labs, tur vari uztrenēties, ja esi vājā komandā. Metienu tur ir tiešām daudz, spēlē var savākties 45, 50, pat 60 metienu vārtu virzienā. Tur ir ļoti uzbrūkošs hokejs un Covid dēļ tur šogad bija ļoti daudz ārzemnieku, piemēram, somi, tie paši ziemeļamerikāņi ar AHL pieredzi. Uzbrūkošais hokejs tur bija ļoti labs, bet aizsardzība…
Dānijā ļoti daudz golus met, teikšu tā. Tur reti ir 1:0 spēle vai kas tāds, tur pārsvarā ir lieli rezultāti.
Paskatījos, arī tagad play-off tur ir lieli rezultāti. Līmenis nav slikts, bet nav tās profesionalitātes ārpus hokeja. Piemēram, komandai nav sava ārsta. Ja vajag ārstu, tad pēc spēles būs medmāsa, bet ārsts nav. Tad nākamajā dienā gaidi un brauc uz kādu slimnīcu. Tas viss ir bezmaksas, bet nav ārsta, nav fizioterapeita. Manā un vēl vienā komandā nebija ārstu, varbūt citās ir, bet neesmu pārliecināts.
Iepriekš stāstīji par darbu ar vārtsargu treneri Rīgā. Kā tas notiek Dānijā?
Dānijā vārtsargu treneris uz treniņiem nāca vienreiz nedēļā, uz spēlēm viņš arī nenāca. Viņam bija savs darbs, ko viņš darīja, bet trenēja viņš tikai savā brīvajā laikā. Bezjēdzīgi gan tas nebija, jo viņš savulaik ir uzspēlējis AHL, pieredze viņam ir liela, tāpēc pastāstīja dažādas nianses. Jēga tam bija, bet vairāk priecātos, ja viņš nāktu, teiksim, kādas trīs reizes nedēļā.
Uz turieni aizbrauci ar spēlēm gan KHL, gan vairākām sezonām MHL aiz muguras – ar tādu pierakstu dāņi tevi bija noskatījuši kā pirmo numuru?
Pirms sezonas tā runājām, ka es spēlēšu vairāk nekā otrs vārtsargs, bet pats nerādīju tādu sniegumu, lai mani liktu biežāk, tāpēc dalījām spēles uz pusēm. Sākumā runājām, ka spēlēšu vairāk, bet tās ir runas – neparādīju sevi laukumā tik labi, tāpēc arī nespēlēju tik daudz, cik gribētu. Bija brīži, kad pašam nesanāca, bet arī komandas sniegums… Švaki mums gāja, teikšu tā. Daudz golus laidām iekšā, un nevar vainot ne mani, ne otru vārtsargu. Tur bija smaga sezona.
Ar otru vārtsargu Viljamu Rertu esat vienaudži – tas ir labi vai slikti, kad komandā ir divi gados vēl ļoti jauni vārtsargi?
Varbūt brīžiem būtu bijis labāk, ja būtu kāds pieredzējušāks vārtsargs, bet kluba vadība bija lēmusi, ka vajag divus jaunos. Tā arī ir kaut kāda uzticība, ko mēs jutām, jo paņēma divus jaunos – tas vairs nav U-20, tā ir pieaugušo līga. Ja vārtsargu treneris būtu biežāk, varbūt nevajadzētu to pieredzējušāko vārtsargu. Treneri arī mums nekad neko sliktu neteica. Bija reizes, kad pasauca mani vai otru vārtsargu un bezmaz vai atvainojās, ka komanda parādījusi tādu spēli. Ja salaid septiņus golus un sāc skatīties, ko tur varēja izdarīt, bet tevi sarauj un līdz tukšiem vārtiem izspēlē. Treneris redz, ka esi sliktā noskaņojumā, un viņš saka, ka centīsies kaut ko darīt ar aizsardzību. Trenerim gandrīz vai mūsu ir žēl, jo redz, ka vārtsargus sarauj gabalos, bet aizsargi tikai noskatās.
Kas ir labās lietas, ko vari paņemt no šīs sezonas un ko gribi uzlabot vasaras laikā?
Pavisam noteikti gribu uzlabot fizisko kondīciju.
Tas ir pats galvenais, ko man vajag uzlabot. Vēl arī kādas nianses uz ledus jāpieslīpē.
Tik grūta sezona iedevusi kārtīgu psiholoģisko rūdījumu?
Jā, pavisam noteikti. Pagājušogad nebija tāda sezona, tad vairāk uzvarējām nekā zaudējām. Šogad atvērās acis, neko nesanāk izdarīt, daudz golus laid iekšā, bet tu nevari padoties. Jācīnās pašam ar sevi, jāsakož zobi un jādara. Nekad nepadoties, to es varētu piebilst. Lai arī kas notiktu, jāiet un jācīnās.
Aģents jau informē par kādiem piedāvājumiem?
Nē, pašlaik nekas nenotiek, kamēr nebūs KHL sezona beigusies, nekas arī nenotiks. Jāpagaida kāds mēnesis vai divi, tad būs vairāk skaidrības.
Droši vien Rīgas "Dinamo" variantu karjeras turpinājumam nevar izslēgt?
Ja būs piedāvājums, tad domāšu. Vai es gribētu palikt? Jā, es gribētu palikt, bet jāgaida, ko piedāvās.
KHL sākušies konferenču fināli – seko līdzi tam, kas tur notiek?
Jā, sekoju līdzi, noskatījos septīto spēli starp Jaroslavļas „Lokomotiv” un Maskavas CSKA. Tā bija, manuprāt, visinteresantākā sērija līdz šim.
No tām komandām, kas atlikušas, kura, tavuprāt, izcīnīs Gagarina kausu?
Grūti teikt, bet gribētu, lai izcīna Omska. Lai [izlases treneris] Bobs [Hārtlijs] atbrauc labā garastāvoklī. Tomēr domāju, ka Kazaņa šogad uzvarēs un izcīnīs kausu. Viņi tiešām ļoti, ļoti labu hokeju rāda.
