Līdzjutēju mīlēts un cienīts, karjeras laikā Edgars ir piedalījies 15 pasaules čempionātos un četrās olimpiskajās spēlēs. Pēc sportista karjeras beigām viņš pabijis gan Rīgas "Dinamo", gan Latvijas izlases treneru korpusā. Edgars kopā ar sievu Ievu izveidoja un vēlāk arī uzbūvēja pamatīgu fitnesa centru Ikšķilē.
Dāvids Ernštreits: Pavisam prozaiski par šo dienu – kā sākas tava darba nedēļa, ar cik treniņiem uz ledus?
Edgars Masaļskis: Šodien, piemēram, būs četri, pēc tam nedēļas laikā vēl diezgan daudz.
Pašam vai tomēr bērnus trenē vairāk?
Nē, pats jau es sen vairs neko, tikai pašā vakarā priekš sevis sporta zālē. Tagad es trenēju jau citus, jau labu laiku.
Vai, spēlējot hokeju, tu apmēram tā arī iedomājies, ka tāda būs dzīve pēc sporta, vai arī kādā brīdī likās, ka nu jau ir par daudz, man pietiek, gribu puķes audzēt?
Patiesībā bija viens posms, kad man likās, ka nekad nebūšu treneris, bet, jo tuvāk nāca tās beigas, jo vairāk sāka tā apziņa rasties, ka vajadzētu šīs zināšanas nodot tālāk kādam.
Tā atbildības sajūta, ka ir jādod tālāk, laikam ar vecumu nāk?
Kļūst interesantāk kādu pamācīt, kaut ko iemācīt mazajiem, lielākiem bērniem un pēc tam redzēt darba augļus. Par to jau ir tas lielākais prieks.
Jaunatnes olimpiādē Latvijai hokejā sudraba medaļa. Protams, ir diezgan sarežģīti noteikt sacensību līmeni, bet kā tu vērtē šo panākumu?
Protams, ka tas ir panākums. Tas, pirmkārt, ir fināls. Lai arī kādas pēc stiprības būtu citas komandas, jebkurā gadījumā Latvija bija priekšā tām pārējām, spēlēja finālā un tiešām malači puikas. Tas gadu gājums, manuprāt, ir ļoti perspektīvs. Būs interesanti paskatīties, kādi viņi būs, kad pienāks U-20 vecums.
Zināmi puiši? Latvijā redzēti spēlējam, augam gadu laikā?
Jā, jo mans dēls ir tajā vecumā. Es daudzus puikas no tās komandas pazīstu personīgi. Tur bija savākta diezgan interesanta komanda – puse uz pusi no Latvijā un ārzemēs spēlējošajiem. Manuprāt, Latvijai tas ir lielisks sasniegums.
9. vieta U-20 čempionātā – vai tas bija lielisks sasniegums? Edgars Masaļskis bija vārtsargu treneris...
Es vairāk teiktu, ka tas bija labs, stabils turnīrs, kur mēs rādījām stabilu spēli katrā spēlē. Diemžēl neizdevās uzvarēt nevienu lielvalsti. Bijām tuvu vairākās spēlēs, bet tajās spēlēs par palikšanu mēs parādījām, ka tomēr esam galvas tiesu spēcīgāki par Austriju.
Vai mēs esam pietuvojušies TOP6 lielajām komandām? Tās salīdzinoši līdzvērtīgās spēles – vai tas bija tāds ļoti perfekts taktikas izpildījums, ko treneris deva, uzdevuma izpildīšana?
Es teiktu, ka mēs esam tuvāk.
Šie pēdējie divi turnīri parādīja, ka mēs varam spēlēt ar lielvalstīm diezgan līdzīgi. Jā, tomēr viņiem ir pārsvars – viņi vairāk met pa vārtiem, vairāk atrodas mūsu zonā, bet mēs turamies līdzi.
Es domāju, ka vairs nav aiz kalniem arī tās dienas, kad mēs vēl līdzīgāk ar viņiem spēlēsim un, cerams, biežāk arī uzvarēsim.
Vai vairāk tas taktikas nopelns, vai arī individuāli puiši ir tuvāk?
Taktikas ziņā, es teiktu, ka augustā tas nopelns bija lielāks, jo mēs tomēr dabūjām trenēties kopā daudz ilgāk – gandrīz sešas nedēļas. Šis sagatavošanās cikls bija daudz īsāks. Tik labi apmācīt spēlētājus tik īsā laikā ir diezgan grūti. Te arī bija komanda, bija raksturs. Ja būtu vairāk laika sagatavošanās posmā, varbūt rezultāts būtu labāks, bet to mēs nezinām. Apstākļi bija tādi, kādi bija. Kopumā man liekas, ļoti solīds un stabils sniegums visa turnīra garumā.
Ejam tālāk. Sporta kluba izveidotājs, īpašnieks, apsaimniekotājs, droši vien šobrīd arī rēķinu skaitītājs. Sāksim varbūt ar to sākumu. Kad tu vēl spēlēji, man liekas, daži tavi vienaudži sliekas audzēja…
Arī es to darīju vienā brīdī.
Nu, redz kā. Kurā brīdī tu nosliecies uz to, ka jādara kas ar sportu saistīts?
Bija iespēja iegādāties Ikšķilē esošu sporta klubu. Es to pārpirku ar īres tiesībām.
Saprotot, ka mēs dzīvosim Ikšķilē un paliksim tur uz mūžu, gribējās uz vietas kaut ko darīt un, protams, saistītu ar sportu, jo tas ir vistuvāk.
Tādā veidā mēs sākām šo biznesu attīstīt. Tās bija īrētās telpas, bet no turienes mani palūdza aiziet, jo tās bija pašvaldības telpas. Nācās uzbūvēt savu ēku – jaunu, modernu fitnesa centru.
Tagad tu esi jauno rēķinu priekšā...
To vairāk dara mana sieva – viņa vada sporta klubu no iekšpuses. Kā es smejos, es esmu gan direktors, gan sētnieks, gan visas tādas tehniskās lietas vairāk uz mani. Sporta kluba vadīšana ir sievas pārziņā. Manuprāt, viņa to dara ļoti veiksmīgi.
Tev šajā situācijā varētu dot arī tribīni skatpunktam kā īpašniekam. Tagad aktīva dzīvesveida organizāciju pārstāvji iestājas par to, ka šajā energosituācijā nav pietiekams atbalsts un ir jāmeklē veidi, kā nākt pretī. Vai tiešām esat uz izdzīvošanas robežas?
Teikšu atklāti, šajā situācijā, šajā laika posmā varbūt ne, jo ziemas periods ir aktīvā pelnīšana. Tie ir labākie laiki sporta nozarei, sevišķi fitnesa centriem. Ar bažām mēs skatāmies uz pavasari un vasaru, jo tomēr apmeklētāju kļūs mazāk. Tā ir tāda tendence, jo vasarā cilvēki vairāk cenšas sportot ārā. Nekur jau tie elektrības rēķini nepazudīs. Tie būs tādā pašā līmenī, ja ne vēl lielāki vasarā, jo tomēr telpas ir jādzesē daudz spēcīgāk. Ziemā mēs vairāk tērējam apkurei, ir apkures sistēmas izmaksas. Vasarā atkal elektrība.
Mēs ar bažām skatāmies uz priekšu, protams, šo izmaksu ziņā, bet jāsaka liels paldies klientiem, kuri ir ļoti saprotoši.
Ļoti bieži, kad es atnāku uz sporta klubu agri no rīta vai vēlāk vakarā, cilvēki trenējas pustumsā – viņi paši slēdz ārā, mēģina samazināt apgaismojumu, lai varētu palīdzēt mums ekonomēt. Tiešām, liels paldies klientiem.
Kā tu juties izlases kompānijā pirms nieka pārdesmit gadiem? Tev nebija vēl 20 gadu, kad Latvijas izlasē debitēji. Vai bija 20? Nav liela starpība. Toreiz tas bija tāds kārtīgs veču kolektīvs un tādi pieredzējuši vārtsargi ar lielu vārdu tev priekšā. Rokas, kājas nedrebēja tajos pirmajos mačos?
Nu, pirmās piecas minūtes tā bija, kā bija. Man liekas, ja trāpītu man garām to ripu, tad būtu iekšā, es to nenoķertu. Bail bija nenormāli, bet pēc tam kaut kā ātri aizgāja, es pat nejutu vairs nekādu uztraukumu.
Kā tagad ar to uztraukumu? Kurā brīdī dzīvē tev ir tā? Kad vecāki sanāk sporta skolā uz sapulci un jāstājas priekšā, jāstāsta, kā tu viņu bērnus trenēsi?
Laikam jau, ka baigi ne. Jo tomēr arī šīs intervijas ar tevi rūda, un ar laiku es iemācos savaldīt šo uztraukumu, bailes, nervus. Viss nāk ar pieredzi.
2019. gadā izveidots hokeja klubs "Baltijas vilki". Domas laikam bija jau pāris gadus iepriekš, bet palaidāt to bērniņu pasaulē 2019. gadā. Hokeja skola taviem dēliem vai tomēr kas plašāks? Kāda bija galvenā motivācija?
Laikam jāsaka, ka gan, gan. Arī mans puika joprojām spēlē šajā skolā, Mārtiņa Cipuļa puika spēlē, Jānim Zīlem abi puikas spēlē mūsu dibinātajā skolā. Laika gaitā mēs sapratām, ka
gribam šo skolu izveidot par kaut ko lielu, gribam būt ļoti nopietna organizācija Latvijas hokeja sabiedrībā, gribam izaudzināt ne vienu vien Latvijas izlases spēlētāju.
Mēs esam ceļa pašā sākumā, mums šī ir tikai ceturtā sezona, bet mums ir jau 134 audzēkņi.
Spēlēt visās vecuma grupās Latvijas jaunatnes čempionātā – par to ir prieks. Tavs vecākais dēls Emīls spēlē Zviedrijā jau otro gadu. Komandas sastāvs Nīneshamnā ļoti interesants – šosezon ir 11 latvieši pieteikumā, pagājušogad, liekas, bija 12. Varbūt ne tik daudz par apstākļiem, kāpēc tieši šajā komandā ir daudz latviešu. Acīmredzot latvieši vajadzīgi arī zviedriem. Vai tas ceļš, tavuprāt, ir pareizs? 17 gadus vecs jaunietis dodas uz Zviedrijas junioru līgu, kas varbūt nav pat tā elites līga. Kā tu redzi to ceļu?
15 gados viņš uz turieni aizbrauca.
Šobrīd tas ir U-17 vecums...
Tev neviens – ne vecāks, ne treneris nepateiks, kurš ceļš ir pareizais, – palikt Latvijā vai braukt uz ārzemēm. Es to redzu tā, ka ārzemēs tomēr ir lielākas iespējas sevi parādīt.
Ārzemēs ir lielākas iespējas kopumā. Uz Latviju tik daudz skauti nebrauc, kā brauc uz Zviedriju.
Mans dēls nespēlē augstākajā līmenī, bet mazu solīti atpakaļ. Tas ledus, treniņu, spēļu daudzums ir ļoti augstā līmenī, un spēles ir interesantas – es skatos gandrīz katru spēli, kad ir online video translācija. Man patīk tas, kur viņš atrodas, bet pats svarīgākais, kāpēc viņš tur ir, – tāpēc, ka viņš pats tur grib būt. Es esmu viņam uzdevis jautājumu arī pēc pirmās sezonas: "Vai varbūt tu gribi braukt mājās hokeju spēlēt?" "Nē, nekādā gadījumā, man tur patīk, es tur gribu būt." Cilvēks mācās būt patstāvīgs, dzīvo viens, taisa ēst, mazgā veļu. Ir pilnīgi normāli sadzīves apstākļi, lai viņš iegūtu lielu dzīves pieredzi.
Puišu tur ir ļoti daudz. Līmenī, kur Emīls spēlē, es uz ātro uzmetu – man sanāca kādi 50 latvieši tajā līgā. Tas ir ļoti liels skaits. No viņiem par hokejistiem droši vien kļūs stipri mazāk. Vecāki ir gatavi tur investēt, vest. Tā ir ticība tam hokeja ceļam vai vienkārši kā dzīves skola vairumam no viņiem?
Viens ir dzīves skola, otrs – jāļauj bērnam izvēlēties jau tādā agrā vecumā arī pašam. Ja viņš tur jūtas laimīgs un priecīgs par to, ko viņš dara, tad kāpēc gan ne? Skolā viņš tāpat iet. Iet gan Latvijas skolā attālināti, gan zviedru skolā. Tas nav aizmirsts.
Manā uztverē izglītība ir vēl svarīgāka nekā sports.
Tā vienkārši ir viņam iespēja dzīvē kaut ko sasniegt. Ne velti ir tik daudz tāda vecuma bērnu Zviedrijā. Šeit laikam nepietiek visiem vietas. Ir viena organizācija, kas savāc visus labākos tā vecuma bērnus, pārējie ir izmētāti. Varbūt tāpēc, ka viss tiek akcentēts uz vienu hokeja skolu.
"Rīga"?
Jā, "Rīga". Pārējie ir atstāti novārtā. Manuprāt, tiem bērniem, kuri ir atstāti novārtā un kuri varbūt nav attīstības pašā labākajā līmenī tajā brīdī hokeja ziņā, tiem ir jādodas prom un jāmēģina atrast ceļš hokejā caur turieni.
Lai izdodas arī "Baltijas vilkiem" audzēt muskuļus. Lai tiem 17-gadīgajiem būtu pēc pāris gadiem, kur spēlēt arī tepat Latvijā. Lai organizācija kļūst stiprāka!
