Pat brīnos, kā viņi visi piedzima un izauga. Saruna ar trīs brāļu hokejistu Rēdlihu tēvu

Latvijas hokeja izlases kandidāti treniņnometnē gatavojas pasaules čempionātam, kas Rīgā sāksies maija otrajā pusē. Arī šoreiz kandidātu sarakstā ir pārstāvēta Rēdlihu ģimene, kaut gan Jēkabs jau karjeru noslēdzis, bet viņa brāļi Krišjānis un Miķelis šosezon spēlē Latvijas čempionātā.

Brāļu Rēdlihu tēvs Jānis sarunā Latvijas Radio atzina, ka laiks skrien vēja spārniem, – vēl nesen visi trīs puikas bija jāved uz treniņiem, vēlāk viņi spēlēja Latvijas izlasē, bet nu jau rezultātu valstsvienībā veido cita paaudze. Rēdlihs seniors pats ar hokeju neaizraujas, bet ļoti labā līmenī spēlē kērlingu, neaizmirstot arī par profesionāliem izaicinājumiem kā režisoram televīzijas projektos.

Mārtiņš Kļavenieks: Vai nav mulsinoši, ka jūs joprojām nosauc par hokejista tēvu, jo visu triju brāļu karjera tomēr tuvojas izskaņai? 

Saruna ar Jāni RēdlihuMārtiņš Kļavenieks

Identitātes jautājums, protams, joprojām ir mainīgs. Tad tu esi Miķeļa tētis, tad Krišjāņa tētis, un tad tu esi režisors, un tad atkal esi hokejista tēvs. Droši vien identitāte jau atkal mainīsies, pēc kāda brītiņa būs savādāka. Tad varbūt es būšu keramiķis. Uzbūvēju cepli, nopirku virpu. 31. oktobrī jau pirmais ceplis tika izkurināts.

Daudz runā, ka hokejistam jāizbauda sava karjera, jo laiks paskries tik ātri, ka nepaspēs pat aci pamirkšķināt un jau būsi karjeras pēdējos gados. Tēvam arī tas paskrēja ļoti ātri? Te viņi bija "Dinamo", izlasē un tad pēkšņi vairs ne...

Dzīve ļoti ātri paskrien. Kaut kā esmu iemanījies, man vēl ir koku parks, kuru izveidoju laukos. Ir jāsamierinās ar zaudējumiem, transformācijām. Man ir vienkāršāk, bet pašiem hokejistiem, it sevišķi tas bija ierasts, ka tad, kad viņi beidza sportu, daudzi nodzērās. Nevis tagad, bet jau senajā "Dinamo". Tas jau nav vienkārši. Tu esi kaut kādā virsotnē, komunikācija ir savādāka, un tad pēkšņi ir identitātes krīze. Tu vairs neesi nekas, pēc būtības pievērsies kaut kādām citām dziļākām cilvēciskām vērtībām. To var nosaukt par kādu slavas elementu, tās arī ir tikai putas. Šis pārejas moments ir sarežģīts, un es ļoti priecājos par Jēkabu, kurš ir atradis tādu lietu, kuru viņš dara ar sirdi un dvēseli, un ir pilnībā atradis sevi. Viņš ir īstajā vietā, un milzīgs prieks par viņu.

Droši vien liela nozīme ir arī vecākiem šādā dzīves posmā, lai gan bērniem jau 40...

Nē, nav. Vecāki tur neko nedara un droši vien, ka tā arī vajag. Mamma rūpējas par jau pieaugušu dēlu un pēc tam dēls pārmet, ka viņu padarījuši atkarīgu. Mēs tā nedarām, bet viņi [dēli] arī neļaujas.

Jums tāda auklēšanās diezgan agri droši vien arī piespiedu kārtā pārtrūka, jo bija braucieni uz Ameriku, bija karjeras attīstības meklējumi, līdz ar to viņiem pašiem bija par sevi jāpastāv?

Jā, bet vispār jau mēs nekādi baigi labie vecāki nebijām.

Tāpēc, ka mēs strādājām baigi daudz, televīzijā taisījām milzīgus darbus, un es pat brīnos, kā viņi visi piedzima un kā izauga. Bet bija māsas manai sievai Maijai un mani vecāki, viņi tur dzīvoja pie viena, pie otra, trešā. Mēs nebijām tādas vistas tiem bērniem. Viņi bija dažādās vidēs, dažādos apstākļos, un dabīgi, ka viņi jau maziņi patstāvīgi devās. Tas ir apbrīnojami, kā Jēcis lauza ceļu uz Ameriku un viņš izlauzās līdz Bostonas Universitātei.

Ja šodien Jānim Rēdliham piedāvāt vēlreiz kādu mazo ķiparu audzināt un vest uz treniņiem, visu sākt no nulles, piekristu?

Laikam jau ne. Baigā enerģija tomēr [vajadzīga], un es saprotu, ka vienkārši nav vairs tādas enerģijas. Tas prasa baigo..  principā tad jau nav grūti, nekādu grūtību nav. Jo tu gribi to darīt un dari visu no sirds, un tad tas viss ir dabiski un bez grūtībām, kaut arī tur ir visvisādi jancīgi stāsti, kā jāvelk no autobusa vispirms ārā bērni, tad somas. Tā tomēr ir jauda, tās ir rūpes. Ja vajag, tad to dara. 

Krišjānis (pa kreisi) un Miķelis Rēdlihi divtūkstošo gadu sākumā

Vide droši vien mūsdienās ir ļoti mainījusies - tos mazos ķiparus kā tādas dimanta oliņas ieliek mašīnā, aizved, vecāki somas vēl atvelk līdz treniņa ģērbtuvei. Jūsu laikos jau visi visu paši darīja, vai ne?

Tāpat jau tur viss ir jādara, jācīnās, nekas jau pēc dziļākās būtības nemainās. Es nezinu, 

varbūt tās ir tikai tīras pļāpas, bet esmu dzirdējis, ka kaut kā jaunajai paaudzei ir bišķi švakāka motivācija.

Mums apstākļi bija diezgan pagrūti, visa komanda, vecāki un bērni iet, rok tranšeju, lai tur ieliktu elektrības kabeli, lai nopelnītu kaut kādu naudu, lai dabūtu kaut kādu naudiņu treniņiem. Tas tomēr atstāj iespaidu uz motivāciju. 

Daudz filozofē, kā mums tagad, redz, ir ar tik daudzām ledus hallēm - šobrīd 19 pa visu Latviju oficiāli reģistrētām. Tajos laikos principā ar pusotru vai divām hallēm izauga tādi hokejisti un NHL spēlētāji. Tagad priecājamies par katru, kurš tur nonāk un vismaz pāris spēles nospēlē...

Nav tāds uzliesmojums, ka kaut kas paliktu vairāk, un tādiem tīrradņiem arī ir grūti izlauzties.  Jēkabs trenē hokejistus, un es biju pārsteigts, cik viņš gudri tam visam piegāja. Galvenā lieta, kas traucē ne tikai hokejā, ir pilnīgi visos sporta veidos, mākslā vai jebkurā citā nozarē pilnīgi visiem cilvēkiem,

arī pēdējā laika "Dinamo" – ir tāds presings, kas iedzen cilvēkos bailes. Ja baidies, vairs neko nevari izdarīt.

Viņš [Jēkabs] rūpējas, lai viņi [audzēkņi] nebaidās kļūdīties. Tikai tad veidojas tīrradņi, veidojas mākslinieki, kas mums lielā daudzumā ir vajadzīgi. Tomēr izrādās, ka nav nemaz tik vienkārši tas viss. Mums jau vajag ne tikai tos, kas veido spēli, bet arī tos, kas jauc. Protams, arī "Dinamo" trenerus var saprast, viņi grib disciplīnu un varbūt nav citu veidu, kā kaut kādu rezultātu panākt, bet principā viņi traumē jaunos čaļus. Vecajiem hokejistiem ir tāds melnais humors, ka, ja šitā dara ar jaunajiem čaļiem, mēs vēl ilgi spēlēsim. Tā kā joks, bet kaut kāda patiesība tur ir.

Šī laika audzināšanas veids arī ir tāds, ka skolotāji mazliet tā kā nervozi paliek – viss jau tagad ir atļauts un vairs nav nekādas disciplīnas. Bet sportiņā ir svarīgi ļaut visu, līdz nostabilizējas. Tā kā izlutināt viņu kā sportistu.

To jau var reducēt ne tikai uz sportu, bet uz visām dzīves jomām. Jūs kā mācībspēks arī to redzat?

Jā, vienīgais, kas ir mans uzdevums kā mācībspēkam, ir atbrīvot smadzenes, ļaut riskēt, eksperimentēt, meklēt kādas jaunas izpausmes, jo tikai dažādība radīs viņiem kaut kādu vērtību.

Ja viņi darbosies pēc stereotipiem, darīs to pašu, kas jau ir ierasts, viņi nevienam nav vajadzīgi.

Mums jau vajag to sevišķo. Protams, sports ir sevišķa lieta, jo tur nāk vēl papildus disciplīnas jautājums. Tas ir līdzīgi kā teātrī, – tur aktieri, viņi tev ir jāmīl, nevari viņus presēt. Tieši otrādi, tev jārūpējas, lai viņš var kaut ko radīt. Viņi nesīs tās zelta olas. Tas ir teātrī, un tas ir arī hokejā. Ja tu viņus nemīli, ja tev riebjas, ka viņi neizdara to, ko gribi, tad nekas labs tur nebūs.

Jānis Rēdlihs ir arī viens no Latvijas labākajiem kērlinga spēlētājiem, jo, kā rāda statistika, iegūta otrā vieta 2020. gada Latvijas čempionātā, arī jauktajos pāros startējāt, tur 8. vieta, bet arī atzīstams sasniegums. Var saukt sevi par vienu no labākajiem kērlingistiem...

Tas ir pilnīgi garām, nav tur nekāda "viena no labākajiem". Pēkšņi manā vecumā parādās iespēja startēt un riktīgi cīnīties, izbaudīt komandas spēli, aizbraukt uz entajiem pasaules čempionātiem kērlingā senioriem, kas ir ļoti prestiži kērlinga pasaulē. Baigākais kaifs neatkarīgi no vecuma, tā sacenšanās ir burvīga, tāpat gribi uzvarēt.

Par kērlingu varu runāt, protams, daudz vairāk, jo no hokeja esmu tomēr atgājis un neesmu kompetents.

Bez tam mana mazmeita spēlē kērlingu, un jaunā paaudze kērlingā ir ļoti labā līmenī.

Kur kērlingā ir tas īstais smeķis, kāpēc tas aizrauj?

Laikam jau tā izjūta un taktika. Pirmkārt, lai precīzi uzmestu, vajag ļoti brīvu izjūtu, ar ķermeni un ķermeņa atmiņu to dari, bet tā ir izjūta. Otrs, ka visu laiku tā ir spēlīte, – variants ir tāds un šitāds. Kērlings ir arī ļoti fizisks, jo ar beršanu vēl koriģē metienu precizitāti. Un tu berz, cik tev ir spēka. Tur ir viss – azarts, izdoma, taktika, fiziska darbība, viss, kas sportā ir jauks. Bez tam, kas ir ļoti būtiski un sarežģīti, tā ir kolektīva spēle.

Brīnišķīgais elements kērlingā ir iespēja sacensties dažādu vecumu sportistiem vienlīdzīgi, jo ķermeņa nolietojumam nav nekāda nozīme...

Ja mēs kā senioru izlase finālā būtu vinnējuši, brauktu uz Eiropas čempionātu pārstāvēt valsti.

Ja vēl runā par hokeju, tad pats svarīgākais Latvijas attīstībai ir tieši junioru līmenis. Ja mums būtu daudz junioru komandu, kas sacenšas savā starpā un viņiem būtu, kur tālāk attīstīties, tas būs liels lēciens. Tas ir galvenais, kas mums hokejā Latvijā ir vajadzīgs, kā to transformēt, jo principā jau tas viss nāk arī caur naudu. Ja Vācijā vai Portugālē nav īsti labi ar futbolu, viņi rada sistēmu, protams, tur ir valsts līdzekļi, un šī sistēma astoņu gadu laikā dod rezultātu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt