Drafts nedod iespēju bagātākajiem klubiem iegādāties visus labākos jaunos hokejistus. Katrai komandai ir viena izvēles iespēja katrām no septiņām izvēles kārtām. Tādējādi drafta ceremonijā maksimums tiek izvēlēti 217 jaunie hokejisti.
Ilgu laiku pirms drafta ceremonijas rašanās NHL klubiem bija savas junioru un jauniešu komandas, un talanti vienkārši nonāca organizācijas galvenajā komandā. Bet ar laiku parādījās aizvien vairāk junioru komandu, kurām nebija saistības ar NHL. Līdz ar to jaunais hokeja talants vienkārši varēja nosaukt komandu, kurā vēlētos spēlēt.
Tajos laikos hokejistu tirgū valdīja haoss – hokejisti vienkārši pirka un pārdeva hokejistus vai arī vienkārši uzaicināja jaunos hokejistus no jebkuras junioru komandas.
NHL vadība saprata, ka tā tas turpināties nevar un ir nepieciešami stingri noteikumi, kā tiek parakstīti līgumi ar jaunajiem spēlētājiem.
1963. gadā pirmo reizi norisinājās NHL drafts, kurā tā laika seši NHL klubi izvēlējās hokejistus, kuri bija ne jaunāki par 17 gadiem, un viņiem nebija nekādu saistību ar līgas klubiem.
Tagad NHL draftā drīkst izvēlēties hokejistus, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu, bet 31. decembrī attiecīgajā gadā ne vecāku par 20 gadiem un kuriem nav aktīvu līgumu ar kādu no NHL klubiem. Spēlētājus, kuri nav no Ziemeļamerikas, iespējams draftēt arī pēc 21 gada sasniegšanas.
Drafta ceremonijas izvēles kārtība ir atkarīga no komandu rezultātiem iepriekšējā sezonā – jo labāk klubs aizvadījis sezonu, jo sliktākas izvēles numurs viņiem būs draftā.
Tā, piemēram, Stenlija kausa ieguvējs izvēlas jauno kārtā kā pēdējais, bet finālists – priekšpēdējais. Pārējās 14 “play off” komandas izvēlas atkarībā no izkrišanas stadijas no Stenlija kausa izcīņas. Savukārt pārējās komandām, kuras iepriekšējā sezonā neiekļuva Stenlija kausā, ar loterijas palīdzību tiek piešķirts kārtas numurs.
Katrai komandai, kura iepriekšējā sezonā ieņēma no 17. līdz 32. vietai, ir iespēja tikt pie pirmajām trim izvēles iespējām. Loteriju ieviesa, lai komandas speciāli sezonas beigās nespēlētu slikti. Tagad komanda, kura ieguvusi pēdējo vietu čempionātā, automātiski nesaņem pirmo izvēles iespēju. Bet tai ir labāka iespēja loterijā to iegūt.
Visa drafta ceremonija ir sadalīta divās dienās. Pirmajā dienā notiek svinīgā ceremonija, kurā tiek izvēlēti pirmās kārtas hokejisti. NHL šo pasākumu pārdod reklāmdevējiem, tirgo biļetes un pārdod TV translācijas. Katram klubam tiek dotas trīs minūtes izvēles veikšanai. Komandas ģenerālmenedžerim jāiznāk uz skatuves un jānosauc izvēlētā hokejista vārds un uzvārds. Pēc tam jau iznāk izvēlētais hokejists, uzvelk komandas kreklu un saka īsu uzrunu. Turpinājumā ģenerālmenedžeriem ir biežas savstarpējas tikšanās, kad notiek pārrunas par darījumiem un maiņas iespējām.
Tikmēr otrā drafta ceremonijas diena ir krietni pieklusinātāka, un tajā tiek izvēlēti hokejisti nākamajām kārtām. Bet vēsturē drafta ceremonijās NHL ģenerālmenedžeri mēģinājuši izmantot arī dažādas viltības, lai iegūtu sev vēlamo hokejistu.
Tā, piemēram, 2003. gada draftā Floridas “Panthers” vēlējās iegūt Aleksandru Ovečkinu, lai gan pēc noteikumiem viņš nedrīkstēja piedalīties draftā, jo bija divas dienas jaunāks, nekā noteikts noteikumos, un varēja piedalīties tikai nākamā gada draftā. “Panthers” menedžeris Riks Dadlijs apmainīja savu izvēli ar Pitsburgu, kas ļoti vēlējās iegūt vārtsargu Marku Andrē Flerī, bet Florida ieguva interesējošo Natanu Hortonu. Taču par galveno slepeno manevru menedžeris pietaupīja vēlākās kārtās. Kad lielākā daļa menedžeru jau bija relaksējušies, viņš pēkšņi nosauca Ovečkina vārdu. Un viņa loģika bija tāda – ja rēķina, ka ik pēc četriem gadiem ir garie gadi, tad sanāk, ka talantīgais krievu hokejists ir dzimis nevis 17. septembrī, bet gan 13. septembrī. Dadlijs balstījās uz vienu tiesas procesu, kurš tika uzvarēts pēc analoģiska principa, taču NHL atteica Floridai izvēlēties Ovečkinu. Klubs turpināja tiesāties, taču arī tiesa atzina, ka Ovečkins ar dzimis 17. septembrī un nav pieejams draftam 2003. gadā. Taču tas bija cienījams gājiens, jo līdz tam neviens nebija mēģinājis apstrīdēt hokejista dzimšanas datumu.
Tikt izvēlētam pirmajā kārtā ir papildus atpazīstamība kā hokejistam, tā arī klubam – visi sekos līgas nākotnes zvaigznei.
Labākais juniors saņem tādu pašu līgumu kā jebkurš jaunais hokejists – garantēti 925 000 ASV dolāri. Arī papildus bonusi, kuru summa var sasniegt trīs miljonus dolāru.
Tas ļauj komandām nepārkāpt algu griestus. Tomēr jāsaka, ka pirmie kārtas numuri ne vienmēr garantē, ka hokejists sasniegs pašas augstākās virsotnes, kā arī to, ka zemākie numuri nebūs izcili hokejisti. Piemēram, krievu uzbrucējs Pāvels Dacjuks bija draftēts tikai ar 171. numuru. Daži hokejisti NHL bijuši izcili, arī neesot draftēti. Formāli pat Veins Greckis nebija draftēts. Viss ir atkarīgs no pašiem hokejistiem – vai viņi spēs individuāli un kopā ar komandu sasniegt pašus augstākos mērķus.
