Sadaļas Sadaļas
Kanāda
Latvija
Līdz video tiešraidei:
Nākamās tiešraides:
Latvija
Kazahstāna
Dānija
Šveice
Latvija
Itālija
Čehija
Baltkrievija

Vairāk

Nekautrēšos teikt, ka esmu Latvijas patriots. Saruna ar hokejistu Kasparu Daugaviņu

Straujiem soļiem tuvojas pasaules čempionāts hokejā, kas Rīgā notiks pēc gada pauzes, jo pērn pandēmijas dēļ turnīru Šveicē atcēla. Īpaši izsalcis spēlēt Latvijas izlasē ir komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš, kuram traumas liedza piedalīties iepriekšējos divos čempionātos. Izlases kreklu līdz šim pēdējoreiz mugurā viņš vilka 2017. gada pasaules čempionātā Vācijā.

Kaspars ir viens no valstsvienībai lojālākajiem hokejistiem – viņš palīdzību atteicis vien gados, kad to nav ļāvusi veselība. Daugaviņa muguru rotā milzīgs tetovējums ar Latvijas ģerboni un hokeja nūjām, bet sapnis jau kopš bērnības bija spēlēt nevis Nacionālajā hokeja līgā (NHL), bet tieši izlasē. 

Intervija ar Kasparu DaugaviņuMārtiņš Kļavenieks

Mārtiņš Kļavenieks: Vai tu uzskati sevi par Latvijas patriotu lielos vilcienos?

Kaspars Daugaviņš: Daļēji, protams, jā, jo tā ir valsts, kur es esmu uzaudzis, un valsts, kur es gribu dzīvot. Tāpēc es cienu un vienmēr mīlēšu savu valsti un nekautrēšos teikt, jā, es esmu patriots.

Vai patriotiskās jūtas vairo arī tas, ka tu Latvijas krāsas gandrīz katru pavasari velc mugurā un redzi valsts karogu sev priekšā. Vai tas palīdz, un vai jau no bērnības esi bijis Latvijas patriots?

Hokejs laikam ir bijis kopš bērnības tāds. Cik atceros, tie pavasara trakie čempionāti visā valstī ir bijis liels notikums. Pats vēl nespēlēju hokeju, kad visi ar draugiem vienmēr bijām pielipuši pie televizoriem. Ar laiku sāku trenēties hokejā, un vienmēr bija sapnis spēlēt Latvijas izlasē un pārstāvēt valsti.

Goda lieta, un nav tas vieglākais uzdevums laikam iekļūt Latvijas izlasē,

jo tikai 25 cilvēki tiek katru gadu uz čempionātu. Vēl arī noturēties tur ir zināms izaicinājums sev. Tavs uzvārds tur ir iekļauts, savu ģimeni pārstāvi, tā ir tāda goda lieta.

Ģimenē jūs bērnībā svinējāt svētkus 18. novembrī? Bija sarunas par Latviju, ka jābūt lojālam valstij? Tik nopietnas sarunas droši vien nebija, bet to sajūtu ģimene veidoja, ka ir jāpārstāv valsts, jādod tas labākais?

Protams, kā jau katram latvietim, ir kādas ģimenes tradīcijas, un valsts svētki vienmēr, es domāju, ir visās ģimenēs kaut daļēji svinēti. Kur vairāk, kur mazāk. Jau kopš bērnības mamma atgādināja, ka, tāpat kā cieni vecākus cilvēkus, tāpat jāciena arī valsts, kur dzīvo. Tas netika uzspiests, bet laikam dabiskā veidā viss veidojās. 

Kaspars (pa kreisi) un Armands Daugaviņi

Daudz esi spēlējis ārzemēs, gan juniora karjeras laikā biji Ziemeļamerikā, gan profesionāļa gaitās Kanādā, Amerikā, tagad Krievijā. Pēdējos gados kā tev pietrūkst no Latvijas svešumā? Ēdiens, smarža, sajūta? 

Laikam kāda aura ir tomēr. Latvijā atgriežoties, vienmēr pat uz skrejceļa lidostā, kad lidmašīna nosēžas, jūties kaut kā drusciņ savādāk. Nav tā, ka ārzemēs sēdi un tikai par to vien domā, ka gribi mājās un kaut kā pietrūkst. Es parasti tieši otrādi saku, lai neved man tos gardumus no Latvijas, kad brauc ciemos, jo tad vēl vairāk gribas mājās. Saved garšīgu rupjmaizi vai konfektes un vēl kaut ko, un tad tu par to domā.

Es jau gadiem ilgi dzīvoju prom no Latvijas, varbūt tāpēc arī mīlestība pret Latviju ir lielāka kļuvusi. 

Pēdējo 15 gadu laikā es laikam hokeju mājās neesmu spēlējis, visu laiku kaut kur ārzemēs, bet vienmēr ir patīkami atgriezties. Citi cilvēki brauc ceļojumos, kad ir brīvs brīdis. Man tieši otrādi, es atbraucu uz Latviju kā ceļojumā, un tāpēc man te patīk.

Jau esi teicis, ka ar Latviju savu nākotni gribi saistīt pēc hokejista karjeras. Ka negribi kaut kur svešumā celt māju Maiami vai nezin kur vēl, bet gribi būt šeit, šajā zemē, šajā valstī...

Noteikti, braucot uz ārzemēm, tur esi svešinieks. Vari mēģināt iekļauties, ir daudz draugu un paziņu, ir foršas vietas, bet tev nekad nebūs mājas sajūtas, jo nebūs līdzi visi tavi radinieki. Nevar paņemt simt radinieku un aizbraukt projām, tāpat vilks mājās. Kāpēc mocīt sevi un dzīvot kaut kur Šveicē, piemēram, kas liekas it kā baigā topa valsts? 

Ja nebūs tās mājas sajūtas, nekad nebūsi laimīgs.

Kas Tev Latvijā varbūt reizēm uzkrīt uz nerviem, bet tā romantiski un mīļi? Hokejists Ralfs Freibergs atbrauca uz Latviju un uzreiz tviterī ierakstīja, ka, re, atkal tās bedres, būs jāpierod pie manevrēšana uz Latvijas ceļiem. Čehijā tā neesot. 

Katrā lietā var atrast visādus plusus un mīnusus. Paši mēs, latvieši, to esam pateikuši, ka latvietim visgaršīgākais ir cits latvietis. To var bieži just, bet es arī saprotu, kāpēc. Tik mazā valstī katrs grib, lai būtu viss perfekti. Varbūt mums nav tādas iespējas kā pasaulē bagātākajām valstīm, tāpēc visi sūdzas par kaut kādiem sīkumiem. Bet, no otras puses, ja nesūdzēsies, tad jau arī nekas neuzlabosies. Ir cilvēki, kas tik ļoti iespringst uz to sīkumu, ka viņu pēc tam nevar nomierināt, kad jau ir izdarīts. Viņš atcerēsies un vēl 10 gadus dziedās par to. Ja drusciņ pasūdzas un kaut ko panāk, tad jau tas ir veselīgi.

Kāds latvietis ir Kaspars Daugaviņš mājās čībās un dīvānā? Viņš lamā valdību, ka viss ir slikti, vai saprot lietas un redz perspektīvā, ka visu sakārtot uzreiz nevar? Varbūt reizēm draugu sarunā jāpasaka kāda pamatota kritika, bet nevajag visu laiku bļaut, ka viss ir slikti...

Kritikai vienmēr ir jābūt konstruktīvai. Ļoti labi saprotu, ka daudz kritizē manu spēli. Ir spēles, kad slikti iet, bet tas mani motivē kaut kādā ziņā uzlabot sevi.

Ja man pēc sliktas spēles teiks, ka esmu malacis, droši vien es ātri pabeigtu hokeju spēlēt.

Valdību kritizēt? Es neesmu no tiem, kas raksta postus feisbukā un sociālajos tīklos, mēģinot pievērst uzmanību. Ir lietas, kas man liekas aplamas un bez loģikas, bet es jau nezinu, kas tur apakšā stāv, kāpēc ir tie lēmumi. Saprotu, viņi [Saeimā] ir simt cilvēki, kam ir jāpieņem lēmumi divu miljonu vietā, un tas vienmēr būs supergrūti.

Piemēram, mēs ģērbtuvēs esam 25 cilvēki un citreiz nevaram vienoties par lietām. Visi saka davai, tā darām, es aizeju pie treneriem, sarunājām, un pēc tam man prasa: "Kāpēc tu tā izdarīji?". Tā vienmēr būs, un galvenais, ka kritikai ir jābūt ar pamatojumu. Ja tev nav sava viedokļa un vienkārši bļausties, ka viss ir slikti, tu jau nemēģini neko uzlabot.  

Kaspars Daugaviņš 2006.gada pasaules čempionātā

Tev vienīgajiem uz muguras vienmēr līdzi ir Latvija ar tās ģerboni. Pastāsti, kā tetovējums tapa. Esi teicis, ka jau padsmitnieka gados vēlējies ko tādu, bet tikai Amerikā sadūšojies. Kas pamudināja spert to soli un beidzot tinti uz savas muguras uzlikt?

Biju jau izlēmis laikam 15 gadu vecumā, šķiet, kad pirmo reizi tiku U-18 izlasē. Ļoti patika tā emblēma, kas bija kreklam uz krūtīm, nevis vienkārši "Latvija" uzrakstīts. Kad uzlika jauno ģerboni, jau bija tāda ideja pievienot hokeju ar kaut kādu piesitienu. Amerikā bijām AHL, mums kādā labdarības pasākumā vajadzēja apzīmēt krūzītes, kuras pēc tam tirgoja labdarībai. Es baigi slikti zīmēju, vispār man ir ļoti slikti ar tādām lietām. Man pienāca klāt viens džeks, kurš bija tajā labdarībā viens no kuratoriem un brīvprātīgais palīgs. Palīdzēja uzzīmēt to, ko es gribēju.

Viņš bija viens no labākajiem tetovētājiem Amerikā. Viņu aicināja uz topa tetovēšanas saloniem Kalifornijā, bet tā labdarība bija saistīta ar bērniem ar Dauna sindromu. Viņam laikam meita arī bija ar Dauna sindromu, tāpēc viņš pats bija ļoti iekšā [tajā lietā]. Sāka stāstīt par tetovēšanu, un izrādījās, ka mūsu komandas vārtsargs pie viņa bija kādus deviņus tetovējumus tajā sezonā uztaisījis. Nekad nebiju saticis nevienu tetovētāju, un tad, re, dzīvs cilvēks priekšā. Saņēmos, brīvdienā pazvanīju viņam un aizgājām, izdarījām visu.

Tas ir tāds liela apjoma tetovējums – parasti tādus taisa vairākos piegājienos, bet tu uzreiz nogūlies un viss bija gatavs dažās stundās?

Sākumā teica, ka būs kādas trīsarpus, četras stundas, beigās kādā pusotrā stundā visu to izdarījām. Viņš redzēja, cik man ļoti sāpēja, un centās tā ātrāk. Ēnošana bija laikam pati vieglākā daļa. Līnijas velkot šķita, ka man nazis mugurā ir iedurts, bet liekas, ka bija tā vērts, tas paliks atmiņā. Bet es neesmu vienīgais,

esmu redzējis ļoti daudziem sportistiem ar Latviju saistītus tetovējumus, kas ir diezgan forši, jo ir kāda doma tetovējumam.

Nav vienkārši tupi uzlikti, teiksim, ķīniešu burtiņi, kurus kāds it kā ir izskaidrojis, bet tu jau neesi pārliecināts, kas tur uzrakstīts.

Tu vispār esi vairāk par tetovējumiem vai pret tiem?

Es laikam vispār esmu skeptisks. Nav tā, ka esmu baigā fanā no tetovējumiem. Ir smuki tetovējumi, kas labi izskatās, bet man laikam nepatīk tas, ka aptetovē ķermeņa vietas, ko cilvēki visu laiku redz. Zinu, ka mans tetovējums nav publiski pieejams, kā es saku. Man vienmēr ir T krekls mugurā, varbūt vasarā [redz], kad novelku. Ir cilvēki, kas ar to saslimst un par daudz satetovē. Es laikam neesmu tas, kas varētu iet vēl tetovēties.

Karjerā, ceļojot pa pasauli, tev katrā pieturvietā ir bijusi kāda saistība ar latviešiem? Droši vien Kanādā, Amerikā bija kopienas tuvumā, Krievijā varbūt mazāk...

Noteikti. Kanādā pirmā vieta, kur es aizbraucu, bija Toronto. Tur jau no pirmajām dienām uzreiz draugiem.lv sarakstījāmies ar latviešiem, satikāmies, viņi daudz nāca uz spēlēm. Man ir palikuši labi draugi vēl joprojām. Pauls Miklaševičs, kurš nodarbojas ar manām finansēm, uz Latviju pārcēlās dzīvot no Toronto. Visa viņa ģimene ir lieliski ģimenes draugi. Toronto bija liela latviešu kopiena ar 10 000 latviešu un gandrīz vienmēr, kad bija brīvs brīdis, braucu satikties.

Pasaules čempionāts hokejā tuvojas, bet tas droši vien raisītu lielāku patriotismu, ja tribīnēs būtu skatītāji. Kā tu sajūti, cik liels devums Latvijas faniem būs šis čempionāts un cik jūs paši varbūt sevī vairosiet patriotismu, spēlējot mājās?

Čempionāts mājās jau pats par sevi liek drusciņ papildu slodzīti. Savu skatītāju priekšā būs jāspēlē, jo viss tāpat televīzijā tiek translēts un liela daļa Latvijas sēdēs pie ekrāniem un bļaus,  kritizēs, stums uz priekšu. Ja hallē pat neielaidīs cilvēkus, liks mums kaut kā saprast, ka mūs atbalsta daudz cilvēku. Domāju, pie hallēm būs, kas pavadīs mūs uz spēlēm. Tas, protams, vienmēr dzen uz priekšu.

Motivācija ir arī ārzemēs, kad pasaules čempionātā Vācijā pieci vai septiņi tūkstoši latviešu atbrauc un nodzied Latvijas himnu pēc uzvaras. Tas ir pacilājums un varbūt tas, kāpēc mēs spēlējam hokeju.

Jo viens ir, protams, finansiālā puse, kur nopelni naudu, bet tas nekad nebūtu bez atmosfēras, kuras dēļ tu spēlē.

Man sākumā nebija nekāds sapnis par NHL, tas radās laika gaitā. Sapnis bija uzspēlēt Latvijas izlasē kopā ar [Aleksandru] Kerču. Katram puikam, ar ko es skolā mācījos, nebija tāds pavasaris, kas nebūtu ar hokeju saistīts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Hokejs
Sports
A grupa Punkti
KOK *
0
Zviedrija
0
Čehija
0
Šveice
0
Slovākija
0
Dānija
0
Baltkrievija
0
Lielbritānija
0
B grupa Punkti
Kanāda
0
Somija
0
ASV
0
Vācija
0
Latvija
0
Norvēģija
0
Itālija
0
Kazahstāna
0
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt