Izlases ekipējuma menedžeris Agris Bricis arēnā ierodas vēl pirms apsargiem un pēc spēles pēdējais dodas prom. Spēle Brici aizrauj, bet viņš tur sevi rāmjos. Sīkumi menedžera darbā gadās visādi, bet lielākā piedzīvotā kļūme bija e-pasta sarakstes dēļ, kad komanda uz iesildīšanos laukumā devās tādos pašos formas tērpos kā pretinieki. Bricim
gadās spēles, kad darba ir ļoti daudz, jo lūst nūjas un plīst slidu asmeņi, bet citrez valda mazāks stress.
Bricis atzīst, ka neviens pārbaudes turnīrs nenorisinās tik nokaitētā gaisotnē kā pasaules čempionāts. Taču jau savā pirmajā pasaules čempionātā viņš pārliecinājies, ka neviens izlasē ar superzvaigznes sindromu neslimo. Menedžeris pieņem, ka katram hokejistam ir savas vēlmes un nemēģina tās analizēt.
Strādājot hokejā, svarīga ir piederības sajūta lielai ģimenei, uzsvēra Bricis.
Savukārt fizioterapeits Kaspars Jakušs palīdz hokejistiem individuāli sagatavoties spēlēm un pēc mačiem atjaunoties. Viņš atzīst, ka izlasē palīgpersonāls ir nelielā skaitā, tādēļ darba visiem ir daudz. Katrs spēlētājs ir savādāks, ar vieniem var vairāk pazirgoties, citi komfortablāk jūtas nedaudz lielākā distancē, paskaidroja Jakušs. Viņš allaž īpaši priecājas, ja spēli visiem komandā izdevies aizvadīt bez traumām.
Latvijas izlases ārsts Ēriks Didrihsons uzsvēra, ka ikvienam ir jādara savs darbs. Spēlēšana paliek hokejistu un treneru ziņā, pārējais personāls neatļausies kritiku, jo tā būtu neprofesionāla pieeja, paskaidroja ārsts. Hokejs mediķiem ir specifiska vide, jo visi vairāk viens ar otru ir uz tu, neieturot lielāku profesionālo distanci. Didrihsons atzina, ka sākotnēji viņu pārņēma interesantas sajūtas, nonākot vidē, kas iepriekš redzēta televīzijā. Didrihsons saskata, ka katrs spēlētājs arī medicīniskajā aspektā ir savādāks.
Viens cietīsies, cik spēs, bet cits atrādīsies ārstam arī nelielu sāpju gadījumā.
Valstsvienības personāls ir vienisprātis, ka kopīgu panākumu labad visi darbojas kā viena komanda un vienots organisms.
