Kēniņš jau 2007. gadā pārcēlās uz Šveici un karjeru sāka jauniešu komandās. Pa vidu bija arī posms Nacionālajā hokeja līgā (NHL), bet tagad ceturto sezonu Ķēniņš ir atgriezies Šveicē, kur savulaik nonāca pēc Vītoliņa uzaicinājuma. Pēc atgriešanās Šveicē uzbrucējs pirmos divus gadus pavadīja Cīrihē, bet pēdējās divas sezonas spēlē Lozannas klubā.
Hokejists atceras, ka enerģisks bijis jau bērnībā un kopā ar brāli taisījuši visādus brīnumus, sagādājot galvassāpes vecākiem. Ķēniņš piebilst, ka dzīve ir tik īsa un jaunība ātri paskrien, tādēļ negrib neko pazaudēt. Dzīvē ir dažādas situācijas, tomēr viņš cenšas virzīt pozitīvo.
Pusaudža gados atbraucis no Liepājas uz Rīgu, Ķēniņš pēc gada pārliecinājās, ka Latvijā nekādu izaugsmi hokejā nesasniegs.
Caur vecāku paziņu viņš sazinājās ar Vītoliņu, kurš uzaicināja uz Šveici. Ronalda mamma bija ar mieru, un jau pēc pirmās dienas Šveicē dēls viņai pateica, ka paliks tur. Jauneklis tobrīd bija sapratis, ka grib spēlēt hokeju, nevis mācīties vai darīt ko citu. Ceļā uz mērķi pēc gada viņš 17 gadu vecuma parakstīja līgumu ar GCK "Lions". Vēl pēc pāris gadiem junioros uzbrucējs vietējā līgā jau skaitījās kā Šveices hokejists. Pēc pasaules čempionāta Latvijas izlases sastāvā Ķēniņš jau tika Šveices kluba pirmajā komandā.
Ķēniņš atzīst, ka tolaik Šveices hokejā vietējie spēlētāji uz ārzemniekiem nereti skatījās ar baltu aci kā uz izredzētajiem, kam nodrošina labākus apstākļus. Arī prasības pret viņu Cīrihē bija stingras, un tikai vēlāk uzbrucējs saprata, ka tas tika darīts ar pozitīvu mērķi, lai viņš mazāk kļūdītos.
Šveices komandās, kam mītnes vieta ir ciematos, nav daudz ko darīt, un komanda vairāk turas kopā, pastāstīja Ķēniņš.
Turpretim lielpilsētā Lozannā viss ir savādāk, un pēc treniņiem visi spēlētāji ātri pazūd pa mājām.
Savu pašreizējo klubu "Lausanne" HC Ronalds raksturoja kā jaunu komandu, kam jāatrod kopīgs gars, lai gūtu lielākus panākumus.
Ķēniņš neslēpj, ka hokejista gaitās ir bijuši brīži, kad pēc neveiksmēm gribējies atmest visam ar roku, bet vēlāk viņš allaž saņēmies. Sevi viņš raksturo kā spēlētāju, ko nolīgst enerģijas dēļ, jo zina, ka var "iedot kādam iekšā" vai kādu noskriet. Ķēniņš priecājas par paša iemestiem vārtiem, bet
vēl vairāk viņš kāro komandas uzvaras, tādēļ lielāks prieks ir par citu gūtajiem vārtiem.
Spēlēšana Latvijas izlasē Ķēniņu iepriecina kā lieliska iespēja satikties ar amata brāļiem un dzirdēt latviešu valodu. Viņš saskata, ka ar galveno treneri Bobu Hārtliju un sistēmas maiņu Latvijas Hokeja federācijā viss iet uz augšu, ir augstāki mērķi un lielāka konkurence. Ķēniņš uzsvēra, ka par vietu sastāvā neviens vairs nevar būt drošs un izlasi tas tikai padara spēcīgāku.
