"Kur ir kaut kas no Latvijas hokeja pamatiem vai sniegumiem pēc 13 vai 14 gadu vecuma? Pilnīgi nulle. Nekāda. Re, kur mūsu hokeja lielvalsts!" Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" teica Ozoliņš.
Mūsdienās nav atšķirību, vai esi zviedrs, soms vai kas cits, jauno talantu vienlīdzību hokeja tirgū uzsvēra Ozoliņš, kurš ir NHL kluba Kolorādo "Avalanche" skauts.
"Ir kaut kādi parametri, pēc kā varbūt zviedrus vairāk skatās... Es nezinu, kas tā tāda "latviešu hokejistu vērtība", ja ņemam pēc nacionālās izcelsmes, jo [NHL latvietis] Rūdītis [Balcers] ir uzaudzis Norvēģijā, Elvis [Merzļikins] ir uzaudzis Šveicē, Tedijs [Bļugers] ir uzaudzis ASV, Zemgus [Girgensons] ir izaudzis Kanādā [precīzāk ASV]," teica Ozoliņš.
Prognozes par nākamā gada NHL drafta dalībniekiem apliecina, ka ārpus Latvijas spēlējošiem ir lielākas izredzes.
Skautu sarakstos ir divi latvieši – Rodžers Bukarts un Niks Feņenko, kuri ikdienā spēlē attiecīgi Šveicē un Kanādā, savukārt Rainers Rullers ar "Zemgali" spēlē Somijas un Latvijas čempionātā.
Jaunais hokejists ir jālaiž prom pēc iespējas ātrāk, ja viņš ir izaudzis līdz kādam noteiktam līmenim, ko mājās vairs nevar pārsniegt, uzskata Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins.
"Es domāju, ka līdz 16–17, pat 18 [gadiem] mums ir tie posmi, kuri tevi var padarīt labāku. Jā, pēc tam varbūt ir jābrauc prom," atzina Sorokins.
Kā vienu no pamatproblēmām min vienotas hokeja stratēģijas neesamību.
Piemēram, ASV Hokeja federācija maksā hokeja skolām vai akadēmijām par to, ka tās savos treniņprocesos balstās federācijas izstrādātajā plānā. Latvijas apstākļos šādu sistēmu ir grūti realizēt.
Vienā no pēdējām vecāku padomes sēdēm bija diskusija un ļoti daudz dažādu viedokļu par spēļu praksi, pastāstīja Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs.
"Kādai tai [spēļu praksei] ir jābūt, kam ir jābūt iespējai spēlēt un piedalīties? Vai mums visiem spēlētājiem ir jādod vienāds spēles laiks, vai tomēr sacensības ir vērstas uz to, ka tur piedalās labākie, komanda sniedzas pēc augstākiem rezultātiem?" jautāja Pļāvējs.
Vecāku viedokļi, pēc Pļāvēja teiktā, ir dažādi, un klubos filozofija atšķiras. Vieni klubi ir definējuši, ka viņu darbs ir vērsts uz attīstību, iesaistot pēc iespējas vairāk dalībnieku, bet atsevišķi klubi diezgan skaidri pasaka, ka grib sasniegt rezultātus.
Pēdējos divos gados ir gandrīz dubultojies U-18 vecuma spēlētāju skaits, kuri dodas uz ārzemēm. Šī statistika hokeja saimniecību gan neatspoguļo precīzi, jo tajā ir iekļauti bērni, kuru vecāki pārceļas prom no Latvijas, un viņiem praktisku apsvērumu dēļ jāmeklē cita vieta treniņiem.
"LHF mērķis ir nodrošināt pilnu hokeja piramīdu. Sākot no bērniem, kas tikko sāka trenēties, līdz junioru attīstības hokeja līgai [JAHL], Latvijas čempionātam, tad tālāk, protams, arī transformācija izlašu formā. Situācijas ir ļoti dažādas," teica Pļāvējs. "Protams, ka jāņem vērā – mūsu apstākļos pie mūsu haļļu un sportistu skaita – neredzu iespējamību, ka mēs tuvākajā laikā spēsim nodrošināt pienācīgi augsta līmeņa sacensības un iespēju pilnveidoties attiecīgā vecuma bērniem."
Savukārt Sorokins aicina saprast, ka tiešām ir kāds vecums, kad Latvijas jaunatnes hokeja sistēmā labākajiem ir jāapvienojas, iespējams, vienuviet reģionā, tā veidojot Zviedrijai līdzīgu akadēmiju variantu, piemēram, pēc devītās klases.
"Zviedri jau arī tur ņem daudzus mūsējos, lai aizpildītu savas komandas," teica Sorokins. "Lai viņiem treniņā būtu normāls [darba] režīms."
Kārlis Zirnis ASV trenē jauniešu komandu un ir palīdzējis desmitiem latviešu iekļūt Amerikas universitātēs, vidusskolās un tur pilnveidot savas prasmes. Turklāt, iegūstot izglītību, kas ir papildus ieguvums jaunajiem censoņiem.
"Kad 15–16 gadu vecumā esi šeit atbraucis, tu šeit [Ziemeļamerikā] esi apritē, tevi cilvēki ir redzējuši, tu neesi vienkārši balta A4 lapa," paskaidroja Zirnis. "Tevi jau redzējušas vairākas junioru komandas vai koledžas spēlējam – U-16, U-18 vai junioru līgās. Ja tu atbrauc 18–19 gados, tad ir daudz grūtāk, jo tas ieskriešanās celiņš ir ļoti īss."
Ozoliņš pašreizējā situācijā atbildību nevienam neuzveļ, bet vaino arī sevi kā hokeja pārstāvi un vienu no atbildīgajiem.
"Mums ir visiem kopā jāmainās kā sabiedrībai. Jāmaina sava domāšana, attieksme pret attīstību kā tādu, pret vērtībām, kas nepieciešamas, ko mēs kā pieaugušie dosim bērniem. Tad varbūt pēc kādiem 20–30 gadiem [viss uzlabosies]," piebilda Ozoliņš.
