Kā galveno plusu “Sporta studija” min mikroklimatu izlasē – viens par visiem un visi par vienu. To parādīja Māra Bičevska gatavība līdz asinīm aizstāvēt sevi un savu komandas biedru otrajā spēlē. Un arī citi gatavi bija nomest cimdus. Šādi rodas komanda, un šādi rodas uzvarētāji.
Otrs lielais pluss – Kaspars Daugaviņš. Kapteinis un valstsvienības sirds. To sapratis ir arī izlases treneris kanādiešu speciālists Bobs Hārtlijs. Lai gan savainojuma dēļ Kaspars uz ledus doties nevarēja, viņš bija kopā ar komandu.
“Viņš ir izlases kapteinis, viņš ir šīs komandas sirds un dvēsele. Viņš piedalās sapulcēs kopā ar mums,” norādīja Hārtlijs, piebilstot: “Mēs esam vēl spēcīgāka komanda, kad Kaspars Daugaviņš ir uz ledus.”
Taču ir arī mīnusi. Galvenais no tiem – vārtu guvumi. Līdz pirmajiem vārtiem Latvijas līdzjutējiem bija jāgaida 113 minūtes. Divās spēlēs izdarīti 45 metieni, un tikai viens Edgara Kuldas vārtu guvums.
Hārtlija piedāvātais hokejs prasa izdarīt tikpat daudz metienu, taču vienā spēlē. Pašatdeve mūsējiem ir milzīga, bet kādam ir jādabū tā ripa vārtos.
Otrs mīnuss – nepieredzējuši vārtsargi. Gan Jānis Kalniņš, gan Ivars Punnenovs savos klubos aizvadījuši labas sezonas, bet spēlēt izlasē pasaules čempionātā – tas ir pavisam cits smeķis. Tādas pieredzes šiem vārtu vīriem nav.
Nākamnedēļ izlasē būs Elvis Merzļikins, bet arī viņš čempionātos spēlējis vien piecas spēles. Un izskatās, ka Ziemeļamerikā sezona turpināsies arī Kristeram Gudļevskim.
Izlases hokejistiem būs jāpierod pie Hārtlija hokeja. Un, atklāti sakot, arī Hārtlijam būs nedaudz jāpielāgojas pie mūsu spējām un manierēm. Hārtlijs tikai tagad sāk saprast, ar ko viņam ir darīšana, un uz ko viņš ir parakstījies.
