Sarkanā burbuļa dēļ viss, ko hokejisti redz kopš maija vidus, ir viesnīca, halle un autobuss.
"Sākumā pirmajās dienās, kad bija izolācija un nevarēja iet ārā, [viesnīcā] nesa pie durvīm ēdienu trīs reizes dienā," pastāstīja izlases debitants Renārs Krastenbergs. "Tagad ejam, kopā ēdam ar komandu, viss ir ļoti labi noorganizēts un viss kārtībā."
Liela nozīme tam, kādā noskaņojumā hokejisti ierodas uz spēlēm, protams, ir arī loģistikai, kas čempionātos ar katru gadu paliekot arvien labāka.
"Rīgā halles ir tuvu viena otrai, nav jāsēž sastrēgumos. Ir bijuši pasaules čempionāti, kur bezmaz pusi dienas pavadi autobusā," teica viens no izlases veterāniem Lauris Dārziņš. "Protams, šogad apstākļi ir savādāki, jo veselība ir pirmajā vietā, un te rūpējas, lai visi ir veseli un visiem iet vīruss ar līkumu. Bet globāli – nav kur piesieties, un viss ir ļoti labi."
Kopumā hokejisti par ierobežojumiem nesūdzas. Maskas, testi – pie tā visa jau esot pierasts. Dārziņš visvairāk nevar pierast pie tukšajām tribīnēm, jo viņš pasaules čempionātos ir izbaudījis arī lielisku atmosfēru un saka, ka iepriekš ir palaimējies spēlēt pilnās hallēs.
"Esmu piedalījies tādās lielās, atbildīgās spēlēs. Tādās spēlēs es varu parādīt savu labāko sniegumu, kad tad [līdzjutēju] vilnis dzen uz priekšu," paskaidroja Dārziņš.
Runājot ar hokejistiem, var just, ka šoreiz viņi patiešām tic saviem spēkiem un labas priekšnojautas esot arī par rezultātu.
"Noteikti [izlases galvenais treneris] Bobs [Hārtlijs] ir vienmēr bijis no tiem, kas runā par medaļām, par augstākajiem mērķiem," teica izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. "Viņš jau tev morāli iedzen to, ka cīnīsies par kaut ko, nevis vienkārši piedalīsies turnīrā. Tas ir viņa logo – prezentē vienmēr uzvaras. Tā ticība mums ir, tas ir mūsu moto, ka mēs ticam tam, ko mēs darām."
Gandarīts par Latvijas izlases sastāvu ir arī Latvijas Hokeja federācijas prezidents Aigars Kalvītis.
"Praktiski nav atteicis neviens hokejists, objektīvu iemeslu dēļ mums nav NHL spēlētāji – kurš traumēts, kurš vēl spēlē Stenlija kausā, kurš ģimenes apstākļu dēļ netiek, bet visi, kas bija pieejami Latvijā, ir atsaukušies, un komanda ir tāda nokomplektēta, kādu esam gribējuši viņu redzēt," stāstīja Kalvītis.
Lauris Dārziņš saka, ka veiksmei īsti netic, jo, paanalizējot dziļāk, rezultāts vienmēr izrādās diezgan likumsakarīgs. Viņš uzsvēra, ka nepieciešama ticība saviem spēkiem, pacietība un pārliecība par sevi.
Hokejisti parasti neskatās tālu nākotnē, bet sola cīnīties par uzvaru katrā spēlē. Un, protams, cer, ka ideālā gadījumā viņu pēdējais mačs šajā čempionātā notiks 6. jūnijā, kad paredzēta fināla cīņa.
