Latvijas hokeja komandai ierodoties Rīgā, varoņu svītas priekšgalā parādījās Jānis Kvēps, un šis arī viņam ir īpašs brīdis. Ziedi, ovācijas un asaras... arī viņa acīs.
"Es negribēju pirmais nākt, teica – pēc scenārija, negribas līst priekšā, bet šodien tāds moments, ka tā kautrība jāmet pie malas," saka Latvijas hokeja izlases ārsts.
Jānim Kvēpam šīs bija ceturtās olimpiskās spēles. Kopā ar Latvijas hokeja izlasi viņš pārdzīvojis gan vissūrākos, gan visskaistākos un leģendārākos brīžus, palēnām pats kļūdams par leģendu. Tāpēc daudzi spēlētāji atzīst – doks ir tāda kā komandas dvēsele. Kluss, nemanāms, noslēpies soliņa malā, bet – vienmēr līdzās. Protams, arī mirklī, kad Latvijai tikai nedaudz pietrūka, lai svinētu uzvaru pār pašu titulētāko komandu olimpisko spēļu vēsturē – Kanādas izlasi.
"Es gaidīju tādu mirkli no 96. gada, ir pagājuši 18 gadi, tad mēs iekļuvām A grupā un tad arī bija šāda sagaidīšana, tas bija kaut kas vienreizējs," ar asarām acīs saka Jānis Kvēps.
Izšķirošos otros vārtus gan doks savām acīm neredzēja. Tajā brīdī viņš ar Arvīdu Reķi jau bija ģērbtuvē, lai veiktu savus primāros pienākumus. Tiesa – lai kā puiši gūlās ripas ceļā, skrēja, sevi netaupīdami un cīnījās pie bortiem – šo spēļu bilance attiecībā uz hokejistu traumām neesot nemaz tik ļauna kā varētu likties.
"Caurmērā diezgan labi jūtas, bet Arvīdam salauza pirkstu, Indrašis ieskrēja bortā, viņam papēdis sasists," spēdējā spēlē gūtās traumas noskaita ārsts.
Tieši Jāņa Kvēpa teiktais Sandim Ozoliņam ļāva saprast, cik tā ir liela atbildība un gods – nest Latvijas karogu. Bet šodien viņš, atceroties Sočos aizvadītos mačus, pirmo paldies saka tieši kapteinim.
Ziedi, bučas un pateicības vārdi tiek ne tikai spēlētājiem – sniedzot kārtējo autogrāfu un pozējot kārtējai bildei, no fanu uzmanības Jānis Kvēps šodien mulst arī šodien. Tas pat ļauj piemirst sajūtas, kas pārņēmušas ģērbtuvē uzreiz pēc pēdējās spēles.
"No sākuma bija neliela vilšanās, bijām domājuši, ka no augšas palīdzēs un varēsim pavilkt tālāk, bet tad sapratām, ka kanādieši bija trīs reizes pārmētājuši, Gudļevskim liels paldies," spēli ar Kanādu raksturo Kvēps.
Tas viss bija iespējams, pateicoties prāvām ožamā spirta rezervēm, saka Jānis Kvēps un sirsnīgi pasmaida. Bet, ja nopietni – tad, protams, komandai: tās garu šajā turnīrā juta katrā spēlē - par simts procentiem, līdz pēdējam milimetram. Bet komanda bez savas dvēseles nebūtu nekas.
