ĪSUMĀ:
- Senākos laikos Latvijas izlases viegli uzveiktās komandas pārdesmit gados būtiski uzlabojušas rezultātus
- Latvijā vecāku mēneša maksājumi par jauno hokejistu treniņiem tuvojas gada tēriņiem citās valstīs
- Dānijā un Vācijā hokeja apgūšanu bērniem finansiāli atvieglina pašvaldību, valsts un klubu atbalsts
- Pēc junioru vecuma hokejistu skaita Latvijā būtiski atpaliek no tuvākajām konkurentēm pasaules rangā
Pasaules čempionāta augstākajā divīzijā Latvijas izlase nemainīgi spēlē kopš 1997. gada. Sākuši ar 7. vietu debijas reizē, Latvijas hokejisti 24 gadu laikā tā arī nav spējuši ierindoties augstāk. Pat vēl vairāk – arvien retākas ir reizes, kad izdodas uzvarēt izlases, kuras pirmajos čempionātos tika uzlūkotas no augšas. Piemēram, Vācija pirmajos divos čempionātos tika sagrauta ar rezultātu 8:0 un 5:0, bet 2018. gadā vācieši spēlēja olimpisko spēļu finālā.
Hokeja eksperts Vācijā Peters Brukss gan Latvijas Televīzijai teica, ka iespaids par vācu hokeja progresu varētu būt maldīgs, jo drīzāk mazinājies vairāku sāncenšu spēks.
"Drīzāk [Vācijas] komandas rezultātu kāpums ir vairāk saistāms ar postpadomju valstu regresu. Tāds ir mans iespaids," teica Brukss. "Protams, vācu hokejs pēdējos 20–30 gados ir kļuvis labāks, bet tam nav bijis tāds uzrāviens, kā jums varētu šķist."
Lai iekļūtu augstākajā divīzijā, 1996. gadā Latvija apsteidza Šveici. 25 gadus vēlāk jāsecina, ka Šveice šajā laikā jau divas reizes ir kļuvusi par pasaules vicečempioni.
Savulaik arī tādas valstis kā Dānija un Norvēģija izlašu līmenī netika uzlūkotas kā līdzvērtīgas sāncenses, bet pēdējo 10 gadu laikā spēku samērs ievērojami izlīdzinājies. Dānija pēdējos gados var lepoties ar lielāku spēlētāju desantu Nacionālajā hokeja līgā (NHL) nekā Latvija, bet Norvēģija pasaules čempionātos spējusi ielauzties arī labāko sešiniekā, kas ne reizi nav izdevies Latvijai. Panākumu atslēga visos gadījumos ir vienkārša – hokeja pieejamība.
Izpētot informāciju Vācijas, Šveices, Dānijas un Norvēģijas jaunatnes klubu mājaslapās, jāsecina, ka šajās valstīs vecāku ikmēneša maksājumi par treniņiem ir dažu desmitu eiro robežās. Rīgā maksa par treniņiem pirms pandēmijas variēja vidēji no 150 līdz 230 eiro mēnesī, neņemot vērā izmaksas par inventāru, turnīriem, nometnēm.
Hokeja treneris Vācijā Herberts Vasiļjevs paskaidroja, ka bērnu klubs tiek vispusīgi atbalstīts.
"Tāpēc biedra nauda katram spēlētajam ir mazāka nekā Latvijā, kur nav atbalsta no visām pusēm. Dalības maksa bērniem ir ap 350–400 eiro gadā," ar situāciju Vācijā iepazīstināja Vasiļjevs.
Savukārt Hokeja treneris Dānijā Toms Strauss uzsvēra, ka
atšķirību nosaka visas pašvaldību un valsts dotācijas.
"Mums kā klubam šeit, Odensē, ledus stundā izmaksā 2,70 eiro. Tas ir tas, ko mēs maksājam par ledus stundu," piebilda Strauss.
Ievērojami lētākas ir arī izmaksas par nometnēm un inventāru. Lai arī dzīves dārdzība šajās Eiropas valstīs ir augstāka nekā Latvijā, augstāks ir arī labklājības līmenis. Tas ļauj lielas investīcijas bērnu hokejā veikt pašvaldībām, kuru teritorijā atrodas halles, un tās apdzīvo vietējie klubi. Tikmēr valsts budžeta līdzekļi bērnu un jauniešu hokejā nonāk caur dažādām hokeja federāciju atbalsta programmām.
"Ekipējums ir pieejams principā vienmēr, jo jebkuram bērnam, kurš sāk trenēties hokejā, viņam viss ir pieejams. Viņš ieiet telpā, kur viņam palīdz izvēlēties inventāru, tas viss tur jau stāv," pastāstīja Strauss, "kas atkal nāk kā atsevišķa dotācija gan caur pašvaldību, gan caur federāciju."
Vēl viena hokeja pieejamības mēraukla ir ledus haļļu skaits. Latvijā līdz pat deviņdesmito gadu beigām bija vien divas apjumtas ledus halles. Tagad tādas ir 19, un šādiem būvniecības tempiem pēdējos 20 gados Latvijai turēt līdzi spēj tikai Vācija, kur šajā laikā uzceltas 19 jaunas arēnas. Piemēram, Šveicē pēdējo 20 gadu laikā uzbūvētas vien četras, kas liecina, ka to skaits jau sen kā ir pietiekams.
Pēc reģistrēto hokeja spēlētāju skaita Latvija no tuvākajām sāncensēm apsteidz tikai Dāniju. Īpaši liela atpalicība no sāncensēm ir vērojama junioru līmenī. Piemēram, Šveicē junioru vecuma hokejistu skaits ir pat deviņas reizes lielāks nekā Latvijā.
Latvijas izlases rezultāti pasaules čempionātos 24 gadu laikā nav piedzīvojuši izaugsmi, taču arī regresu ne, kas jau ir uzskatāms par panākumu, ņemot vērā, ka kvantitatīvajos rādītājos Latvija ievērojami atpaliek ne tikai no hokeja lielvalstīm, bet arī tuvākajām sāncensēm.
Taču bez nopietnām valsts un pašvaldību investīcijām hokeja pieejamības veicināšanā esošās pozīcijas būs arvien grūtāk noturēt. Nemaz nerunājot par ambīcijām izcīnīt godalgas. Hokeja apguve Latvijā šobrīd ir viena no dārgākajām visā pasaulē, un šāda situācija ievērojami samazina iespēju, ka talantīgākie jaunie sportisti kaut reizi dzīvē kāps uz slidām.
