HK "Valmiera" U-15 vecuma komandā ir deviņi puiši no Ukrainas, kam mājās vairs nav iespējams trenēties. Ledus ir, bet nav spēļu un komandas, nav arī apgaismojuma un karstā ūdens.
"Mājās gribas... Mēs arī uz Poliju aizbraucām, kad karš sākās. Pēc februāra aizbraucām, bet pavasara vidū knapi turējos, lai tur paliktu... Bet tāpat pavasara beigās aizbraucu mājās. Biju tur divus mēnešus un augustā atbraucu uz šejieni," pastāstīja HK "Valmiera" uzbrucējs Artjoms Kovaļčuks.
"Pirmajā treniņā bija neierasti... Bija jauna hokeja forma, neasas slidas, arī jauni komandas biedri. Nebijām saspēlējušies," pirmos iespaidus atcerējās HK "Valmiera" aizsargs Bohdans Somodins.
Valmierieši palīdzīgu roku ukraiņiem bija gatavi sniegt uzreiz pēc kara sākšanās – jau martā pēc Romāna Naudiņa iniciatīvas Vidzemē ieradās jaunie hokejisti ar vecākiem, tobrīd vairāk nekā 80 cilvēku.
Kopš pavasara cilvēki braukuši prom un atpakaļ, un tagad te visās vecuma grupās trenējas apmēram 20 jauno Ukrainas hokejistu.
Guna Bērzkalne ir Artjoma un Bohdana aizbildne, jo vēlējās palīdzēt un būt noderīga. Viņa vēlētos, lai puiši vairāk iesaistītos sarunās.
"Mani uzrunāja Romāns Naudiņš un jautāja, vai es varētu kļūt par aizbildni ukraiņu puišiem. Diviem," teica Bērzkalne. "Tajā brīdī bija divi – Bohdans un Artjoms. Viņi bija atbraukuši ar mammām. Es padomāju un sapratu, ka gribu darīt labu darbu un piekritu. Mans dēls arī ir Amerikā, spēlē tur, par viņu rūpējas. Man gribējās arī šeit būt noderīgai."
Bērzkalne saņem aizbildņa pabalstu 258 eiro mēnesī. Ar to pietiek, lai apmaksātu aizbilstamā treniņus, dzīvi kopmītnēs un arī ēdināšanu. Guna smej, ka, cerams, nūjas nelūzīs pārāk bieži.
Vienlaikus valmierieši atzīst, ka ukraiņi šobrīd ir arī ieguvums lokālajam hokejam.
"Viņi mums dod skaitu, viņi mums dod iespēju konkurēt, konkurenci viņi dod," paskaidroja HK "Valmiera" treneris Markuss Žukovskis. "Bija bažas par komandu, jo paši talantīgākie hokejisti ir aizbraukuši uz ārzemēm. Nezinājām, vai būs tas [vajadzīgais] skaits, un ukraiņu hokejisti mums deva tieši to skaitu, ko vajadzēja, lai mēs varētu veidot komandu Latvijas čempionātam."
Artjoms un Jurijs mācās Valmieras 2. vidusskolas devītajā klasē. Dzīvi nedaudz atvieglo tas, ka šajā skolā daudzi vienaudži runā krieviski. Tomēr mācību valoda ir latviešu, un arī hokejistiem būs jādzied skolas Ziemassvētku pasākumā.
Klases audzinātāja un sociālais pedagogs Līga Priede uzsvēra, ka
ar atbraukušajiem jaunajiem hokejistiem nebija jārunā par disciplīnas jautājumiem.
"Es apbrīnoju šos bērnus, ja godīgi. Ko viņi upurē sporta dēļ," atzina Priede. "Viņi bez vecākiem ir atbraukuši, dzīvo vieni paši, dzīvo kopmītnēs un spēj būt pozitīvi skolā. Un mācīties, sekot līdzi.. Mums nav bijušas ar šiem puišiem nekādas uzvedības problēmas."
Valmieras 2. vidusskolas direktors Andrejs Gluhovs par svarīgāko Ukrainas bērnu iekļaušanā uzskata kopā būšanu ikdienišķos notikumos.
"Pirmām kārtām, tas vairāk ir nevis caur kādām aktivitātēm, bet svarīgāka ir ikdiena. Nevis, ka mēs sanākam kopā uz kādu aktivitāti un pēc tam aizmirstam, bet ka mēs ikdienā komunicējam, mēs draudzējamies, mēs ikdienā saskaramies," integrācijas svarīgākos akcentus atklāja skolas direktors. "Mēs ikdienā kopā vienkārši tepat mācībās, gan ārā pastaigājoties. Tas ir svarīgākais."
Rudens posmā puišiem bijušas veselības problēmas, un arī pēc tām velniņš dīdīja skolā iešanu apiet. Tomēr hokeja cilvēki šo jautājumu atrisināja ātri.
"Tā mēs esam arī diezgan noslēguši to aplīti, lai mēs zinātu, kas notiek kopmītnēs. Lai kopmītnēs būtu kārtība. Lai treneris zinātu, kāda kārtība ir kopmītnēs, lai treneris zinātu, kas notiek skolā," pastāstīja Artjoma un Bohdana aizbildne Bērzkalne.
Arī HK "Valmiera" treneris Žukovskis seko savu audzēkņu skolas gaitām.
"Man skola un disciplīna ir pirmajā vietā, un to zina gan latvieši, gan ukraiņi," uzsvēra Žukovskis. "Ir bijis tā, ka es viņiem saku – izpildiet visus mājasdarbus, visus parādus, un tad skatāmies, ko par jums rīt skola teiks. Un tad man jau nākamajā rītā agri no rīta, citreiz vēl neesmu piecēlies, man jau prasa, vai varēs nākt uz treniņu."
Savukārt Karīna Kišišjana kopā ar bērniem – četrgadīgo Anastasiju un astoņgadīgo Kirilu – Valmierā ir kopš marta. Viņas bērni šeit dara visu to pašu, ko iepriekš Kijivā. Kirils ne tikai spēlē hokeju, bet arī peld, dzied, spēlē klavieres un jau runā latviski, pastāstot, ka Ukrainā spēlējis valsts čempionvienībā Kijivas "Sokil".
Uz jautājumu, kas ukraiņiem šobrīd Latvijā visvairāk ir nepieciešams, universālas atbildes nav.
Jaunajiem patstāvīgajiem hokejistiem – laiks ārpus ikdienas rutīnas skolā, treniņā vai istabiņā. Mazo hokejistu mammām – bērnu uzraudzīšana, lai varētu strādāt.
"Skolās ir problēma, jo nav pagarinātās dienas nodarbību. Tā ir liela problēma, ja esi pats šeit," teica Kirila un Anastasijas mamma Kišišjana. "Bet iemesls ir finansējuma trūkums. Ja varētu ukraiņu bērniem kaut nedaudz pagarināt dienu skolā, būtu daudz vieglāk."
Astoņgadīgais Kirils nākamajā gadā sapņo beidzot uzvarēt lielās meitenes, kas pagaidām nav izdevies ne Ukrainā, ne Latvijā. Artjoms, kurš Valmierā ir viens no komandas rezultatīvākajiem hokejistiem, izsakās, ka joprojām nezina, vai vēlas būt šeit. Karš ir licis meklēt labāku vietu izaugsmei hokejā un pieaugt ātrāk.
