Savas hokejista gaitas Juris uzsāka Daugavas stadiona ledus hallē. Viņš vēl tagad atceras, kā viņu kā mazu puiku ar 47. autobusu uz treniņiem veduši vecāki. Soma ar ekipējumu mazajam bijusi par smagu. “Biju lepns, ka varēju nūju nest un nākt uz nodarbībām,” bērnības atmiņās gremdējās Štāls.
Bērnībā arī Jura sapnis ir bijis spēlēt Nacionālajā hokeja līgā (NHL), kur sevi jau pierādīja Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš. Vēlāk Štālam izdevās ar Ozoliņu spēlēt kopā gan Rīgas “Dinamo”, gan Latvijas izlasē, un viņš ir pateicīgs liktenim par iespēju spēlēt kopā ar savu bērnības elku.
Štāla profesionālā karjera ritējusi daudzās valstīs, arī ASV, Kanādā, Somijā, Slovākijā un citur. Tāda nu reiz esot profesionālā hokejista dzīve. Pirmo reizi spēlēt uz ārzemēm viņš devās 16 gadu vecumā – kopā ar Jāni Spruktu uz Somijas junioru līgu.
Spēlējot hokeju, esot profesionālim, spēlētājs dzīvo komforta zonā. Kad šis laiks ir pagājis, sportists pēkšņi nonāk uz izdzīvošanas sliekšņa un saskaras ar reālo pasauli. Pārorientēšanās prasa laiku, un ir ļoti grūts pārejas posms, atklāja Štāls. Ja darba devējs to saprot, tad viss esot kārtībā.
Štāls, pamēģinājis citus darbus, tomēr palika hokejā. Kā izlases menedžeris. Par treneri nav bijusi vēlme kļūt, jo diezin vai pietiktu pacietības kādam kaut ko mācīt.
Esot izlases menedžera amatā, Jurim, iespējams, ir vieglāk, jo pats pavisam nesen bijis spēlētājs, tādēļ vēl labi zina čaļu vajadzības un vēlmes, un tagad zina arī to, ko var dot Latvijas Hokeja federācija. Viņa pienākums ir izveidot labu komandu.
