Sporta studija

Vieglatlētika. Sporta manēža un jaunā halle Rīgā.

Sporta studija

Rallija stūrmanis Krišjānis Caune

Saruna ar Jāni Kalniņu (Helsinku «Jokerit» vārtsargu)

«Jokerit» vārtsargs Jānis Kalniņš: Man jākonkurē pašam ar sevi

Vēl pirms trim gadiem latviešu hokeja vārtsargs Jānis Kalniņš spēlēja Ungārijā un tad vēl spēja tikai sapņot, ka kādreiz spēlēs Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Šobrīd viņš ir Helsinku “Jokerit” vārtsargs.

No Ungārijas viņš uzreiz tika KHL – divas sezonas aizvadītas Rīgas “Dinamo” sastāvā, tagad viņš ir Helsinkos. Straujais karjeras lēciens, kā uzskata pats Kalniņš, ir bijusi apstākļu sakritība. “Priecīgs esmu,” atzīst vārtu vīrs.

“Jokerit” komandas mājas ir “Hartwall” arēna Helsinkos.

“Apstākļi mums ir ideāli.

Mums ir viss nepieciešamais, lai fokusētos tikai uz hokeju, tikai un vienīgi uz hokeju,” stāsta Kalniņš. No čaļiem, kas spēlējuši citās KHL, Jānis dzirdējis, ka “Jokerit” ir viena no TOP organizācijām līgā.

Formas paliek arēnā, mājas spēles ir tepat, nekur nav jāpārvācas. Dažkārt treniņi notiekot pagrabā. Ģērbtuves paredzētas tikai un vienīgi hokejistiem – ne bokseri, ne dziedātāji tās neizmanto.

Pirms diviem gadiem, kad Kalniņš no Ungārijas līgas pārcēlās uz Rīgas “Dinamo”, šim faktam neviens īpašu uzmanību nepievērsa. Pat situācijā, kad komanda vairākus gadus nespēja pacīnīties par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs, Kalniņa pievienošanās tika novērtēta kā zināms avanss vārtsargam. Viņam bija 24 gadi, pieaugušo hokejā aiz muguras divas sezonas Baltkrievijā, trīs Ungārijā.

Taču divās pieticīgās “Dinamo” sezonās Jānis prata iekrāt Rīgas pastarīšiem netipiski labu statistiku un arī izaugt spēles prasmē. Ziņa par Kalniņa pievienošanos “Jokerit” bija liels pārsteigums. Arī “Dinamo” vadībai, kas vienkārši nepaspēja Jānim piedāvāt līgumu, kas viņu spētu noturēt Rīgā.

“Labākais ir tas, ka viņš katru dienu vēlas iemācīties kaut ko jaunu. Tas ir pats galvenais profesionālam sportistam – vēlēšanās attīstīties visu laiku.

Viņš ir īsts atlēts – rūpējas par savu ķermeni, un mācīšanās viņam padodas itin viegli.

Jaunas nianses viņš apgūst visai ātri. Kopumā mēs esam ar viņu ļoti apmierināti,” tā par Kalniņu teic “Jokerit” vārtsargu treneris Markuss Keterers.

Jānis ir uz ledus kopā ar Ketereru. Ar viņu vārtos Somijas izlase izcīnīja pirmoreiz sudrabu pasaules čempionātā, bet tagad viņš ir “Jokerit” vārtsargu treneris.

“Šī viņam ir bijusi visai laba sezona. Slikto dienu nav bijis pārāk daudz. Tās ir bijušas vien dažas spēles, un viņš ātri ir atgriezies līmenī. Tas nozīmē, ka viņš tiek galā arī pēc sliktajām spēlēm. Mūsu filozofija ir tāda, ka mēs paļaujamies - viņš zina, kā grib spēlēt. Un nav svarīgi, vai ir kāds neveiksmīgs gols vai neveiksmīga spēle. Pēc tam nav jāsāk domāt, vai ir kaut kas jāmaina. Vienkārši jāturpina spēlēt,” “Sporta studijai” pauž Keterers.

Jānim vairākas dienas bijis jāiztiek bez treniņiem. “Spēlē trāpīja ar ripu pa galvu – tā diezgan neveiksmīgi un sāpīgi. Droši vien tāpēc, ka pretinieks bija priekšā, neredzēju metiena brīdi, neredzēju vispār, kur ripa ir, un tad pēkšņi pa galvu. Nācās tagad izlaist četras dienas,” par traumas gūšanu stāsta Kalniņš.

No ikdienišķām lietām Helsinkos pa kabatu visvairāk sit divas: pilsētā ir ārkārtīgi dārgas autostāvvietas – četri eiro stundā, un arī maltīte ārpus mājas ir dārgs prieks.

Šobrīd Jānis ir ļoti priecīgs par laikapstākļiem – jo vairāk sniega, jo labāk var just, ka ir īsta ziema. Šķiet, pastaiga pa sniegotajiem Helsinkiem tīk arī Jāņa sunim, bet pašam vārtsargam, ar mājas mīluli staigājot, vēl neliels papildus treniņš.

Mājas spēles “Jokerit aizvada plkst. 18.30 – agrāk nekā citas KHL komandas. Spēlētājiem tas patīk, jo izdodas nedaudz ātrāk tikt pie miera. Bet pārsteigums Jānim bijis komandas biedru temperaments. Iepriekš bijis priekšstats, ka somi ir vēsi, nerunīgi, bet izrādījās, ka viņiem patīk runāt, it īpaši savā starpa, un, protams, ieiet arī saunā. Jānis atklāj, ka somiem saunā nespēj turēt līdzi – daži esot tādi, kuri somu pirtī varot nosēdēt pat 40 minūtes.

Vidēji uz “Jokerit” mājas spēlēm nāk ap 9000 skatītāju. Vairāk cilvēku ir tad, kad spēle pret līgas grandu Sanktpēterburgas “SKA”.

Mazliet dīvaina situācija ir tā, ka abi vārtsargi komandā ir leģionāri. “Somu vārtsargu skola ir ar senu vēsturi, bet daudzi mūsu vārtsargi spēlē NHL un citur. Nav nekāds noslēpums, ka mēs vēlamies somu vārtsargu, bet šogad tas neizdevās,” “Sporta studijai” atklāj “Jokerit” ģenerālmenedžeris, pieckārtējs Stenlija kausa ieguvējs Jari Kurri. Viņš atklāja, ka ir ļoti priecīgs par Kalniņa pievienošanos komandai.

“Viņš ir nopietns, spēcīgs un jauns puisis, kurš vēlas kļūt labāks. Es domāju, ka viņš izbauda laiku komandā un pilsētā. Kopā ar vārtsargu treneri viņš smagi strādā. Viņš pierāda sevi katru dienu, un esam priecīgi, ka viņš kļūst arvien labāks,” turpināja Kurri. Zīmīgi, ka Kurri nezināja par Jāņa karjeras līkločiem un to, ka viņš vēl pirms trīs gadiem bija Ungārijā.

“Sporta studijai” viesojoties Helsinkos, Kalniņš vēl bija savainoto sarakstā, un tā viņam radās iespēja pirmo reizi redzēt, kas notiek arēnā pirms spēles. Parasti viņš ģērbtuvi kopā ar komandu pamet četrarpus minūtes pirms spēles sākuma.

Otrs komandas vārtsargs ir Raiens Zapoļskis, ASV izlases vārtsargs Phjončhanas olimpiskajās spēlēs. Abu vārtsargu spēles laiks tiek dalīts uz pusēm, lai gan līdz smadzeņu satricinājumam Jānim bija par piecām spēlēm vairāk. Attiecības starp abiem vārtsargiem esot labas – šķēršļus viens otram neliek, drīzāk otrādi – ja nepieciešams, atbalsta viens otru.

“Man jau liekas, ka man ar otru vārtsargu nav jākonkurē. Man jākonkurē pašam ar sevi. Tā kā jāmēģina pašam būt labākam, nekā es biju,” uzskata latviešu hokejists.

Jānim bijis grūti pierast, ka uz viņa vārtiem ir ļoti maz metienu, it īpaši pirmajā periodā. Rīgā viņam darba vārtu priekšā nav trūcis. Kalniņš “Jokerit” raksturo kā cīnītāju un “play off” komandu.

“Galvenais ir nepadoties,” to jaunajiem hokejistiem novēl Kalniņš. To viņš pats iemācījās Ungārijā, aizvadot pirmo sezonu, jo lietas nav notikušas tā, kā viņš vēlējies. Viņš atceras, ka tika nosūtīts spēlēt ar junioriem, un tas bijis briesmīgi. Bet tieši tas viņu iemācījis cīnīties un nepadoties – trenējies no rīta ar komandu zālē, tad uz ledus, bet pa dienu vēlreiz gājis uz zāli. Un vēl Jānis iesaka uzstādīt mazos mērķus, un tos soli pa solim sasniegt.

Saistītie raksti
Hokejs
Sports
Jaunākie
Interesanti