Ģimenei dzīvojot blakus "Daugavas" stadionam, Lauris savulaik tur sapņojis, ka reiz tiks uz lielākas hokeja skatuves, kur priecēt līdzjutējus. Blakus mazajā stadionā viņš daudz apļu ir noskraidījis, lai gan uz skriešanu patikas nekad nav bijis. Savukārt uz agrajiem rīta treniņiem Sporta pilī jaunais hokejists no mājām bieži gājis kājām, taču arī celšanās pirms sešiem no rīta neatsita gribēšanu uz hokeju.
Dārziņš ir piedzīvojis visus "Daugavas" ledus halles mūža posmus. Gan "pūsli", gan pēc tā sabrukšanas arī trenējies atklātajā laukumā. Viņu pastāvīgi vilka uz hokeja prasmju uzlabošanu, dažādiem metieniem un driblēšanu. Lauris izdomājis arī dažādus minikonkursus, iedomājoties sevi laukumā izšķirošās spēles sekundēs. Bērnībā viņš kladē pierakstīja paša un komandas panākumus. Tas ir būtiski arī interneta ērā, piebilst Lauris, kurš arī hokeju spēlējošo dēlu mudina analizēt dažādas spēles nianses.
Bērnībā, skatoties meistarkomandu un izlases spēles, Dārziņam vienmēr uzmetusies zosāda, un viņš iedomājies, kā būtu pašam atrasties notikumu epicentrā. Arī pašlaik viņš hokeju kā izklaidi skatīties nevar, jo visu sāk analizēt.
Pirms pāris gadiem pēc smagas ceļgala traumas Dārziņš apsvēris iespēju beigt spēlētāja karjeru. Uzbrucējs tomēr nolēma turpināt, bet ar uzstādījumu pirmkārt gūt prieku no spēles. Dārziņš ir gatavs baudīt hokeju tik ilgi, kamēr spēs jaunajiem skriet līdzi. Nevienu treniņu Lauris nav izlaidis, un attiecības ar hokeju pašlaik viņu priecē. Hokejs Dārziņam ir aizraujoša spēle, kas neapnīk, un vienmēr patīkamas sajūtas rada arī slidu skaņa uz ledus un nūju klaudzoņa.
Ja vecāki grib, lai viņu atvase ir superzvaigzne 18 gados, jāpatur prātā, ka nekas labs nesanāks bez īstiem pamatiem, saka Dārziņš. Svarīgi, lai jaunais sportists ir gatavs dzīves pārbaudījumiem, un vecākiem tieši tam viņu vispirms jāsagatavo, piebilst hokejists.
