Zaudējumiem visās sešās pasaules čempionāta spēlēs bijuši arī objektīvi iemesli. Miļuns uzsvēra, ka pieci hokejisti spēlēja pēc traumām, turklāt atšķirībā no konkurentiem komandai bija tikai pieci koptreniņi pirms starta čempionātā.
Iztrūka gatavošanās vasaras posma, jo ziemā ātrāk dabūt savā rīcībā Ziemeļamerikā spēlējošos nebija reāli, paskaidroja Miļuns. Savukārt vasaras darbs vismaz nedēļas garumā būtu ļāvis komandai labāk sagatavoties taktiski.
"Daudz kas varēja būt citādāks, taču spēlējām ar medaļniekiem un slovākiem, kurus vēl neesam vinnējuši," sacīja Miļuns. "Slovākijai 10 hokejisti spēlē augstāk nekā nacionālajā ekstralīgā. Mums tādu iespēju nav," viņš piebilda.
Latvijas U-20 izlasi Miļuns raksturoja kā salīdzinoši labu un teorētiski perspektīvu. Lai gan tika sapulcēts praktiski labākais sastāvs, tam sakrita nelabvēlīgākais spēļu kalendārs. Spēle pret medaļnieci Kanādu atņēma daudz spēka, bet jau nākamajā dienā bija jāspēlē izšķirošs mačs pret slovākiem.
Miļunam Kanādā labu iespaidu atstājis par Latvijas valstsvienības galveno treneri nolīgtais Bobs Hārtlijs, kuru viņš raksturoja kā pieredzējušu speciālistu. Neko radikāli jaunu U-20 izlases spēlei Hārtlijs gan objektīvi nav varējis ieteikt, jo komandu redzēja pirmo reizi.
Lēmumu atstāt U-20 izlases trenera amatu Miļuns nav mainījis, jo junioru un jauniešu izlases vada jau ilgus gadus, bet komandu ieņemtās vietas atstāj garīgu nogurumu. Treneris tādēļ uzskata, ka nepieciešamas pārmaiņas un pats izlasē būs gatavs iesaistīties vienīgi kā aizstājējs, ja radīsies pēkšņa krīzes situācija.
Durvis uz darbu izlasē Miļuns tomēr nav aizcirtis, lai gan uz kādu laiku paietu malā arī tad, ja no Kanādas U-20 hokejisti atgrieztos ar medaļām.
