Latvijas čempionāta komandas "Olimp" uzbrucējs Aleksejs Širokovs Latvijas Televīzijas raidījumā "Hokeja laukums" pastāstīja, ka jau 12 gadus nūju tin vienādi un uzskata, ka ir atradis īsto paņēmienu. Viņš uzsver, ka nūjas notīšana pašam sajūtās ir gluži kā enkura punkts, kas ļauj sajusties pilnīgi gatavam spēlei. Širokovam nav būtiski, ar kādu materiālu notīt nūju, bet, spēlējot Šveicē, viņš piedzīvojis, ka tīšanai ar melno lentu bija jādodas uz ģērbtuvēm, bet pie laukuma drīkstēja darboties tikai ar baltu tinumu.
Širokovs atzīst, ka gan spēlētāji, gan treneri mēdz būt māņticīgi. Tomēr tinumam ir ļoti praktisks pielietojums, turklāt ar to var pieregulēt arī nūjas papēža augstumu, kas ļauj ērtāk rīkoties ar galveno hokeja ieroci. Savukārt pārāk daudz notīta nūjas roktura gala dēļ var sākt sāpēt plauksta, un uzreiz pat būs grūti saprast, kādēļ, piebilda uzbrucējs.
Savukārt pieredzējušais "Olimp" aizsargs Georgijs Pujacs nūju uzskata par hokejistam tikpat nepieciešamu lietu kā karote. Hokejista gaitu pirmsākumos nūju Georgijam tina tēvs, bet zēns tam pat nepievērsa uzmanību. Jau vēlāk viņš atskārta uzmanības vērtas nianses. Pašlaik nūju Pujacs pārtin pēc katra treniņa vai spēles trešdaļas. Viņš atceras, ka bijušajam Rīgas "Dinamo" uzbrucējam Marcelam Hosam bija netipiski daudz - sešas līdz septiņas - dažādas nūjas uz spēli. Pujacs gan pieļauj, ka daļai spēlētāju nūju gatavošana varbūt palīdz noskaņoties spēlei.
"Olimp" vārtsargs Ervīns Muštukovs gan saka, ka nūjas tīšanai īpašu uzmanību nepievērš, jo vārtu vīram tas nebūt nav svarīgi. Muštukovam tīt nūju spēlēm vajag ne vairāk kā divas reizes sezonā. Ja vēl pieskaita treniņu nūjas, ne vairāk kā sešas reizes. Arī lentas krāsai viņš uzmanību nepievērš, bet atceras, ka ir svarīgi neuztīt pārāk lielu bumbuli roktura galā, lai zem nūjas kāta nejauši neizspruktu ripa.
