Latvijas hokeja dinastijas pārstāvis Vītoliņš intervijā leģendārajam Latvijas Radio komentētājam Gunāram Jākobsonam pastāstīja gan par noskaņojumu pirms Pekinas, gan par sportista karjeru un trenera gaitām un, protams, par ģimenes nozīmi.
Harija Vītoliņa vārds un uzvārds hokejā zināms jau teju 100 gadu.
Tagadējais Latvijas valstsvienības galvenais treneris ir jau trešais Harijs no Vītoliņu dzimtas, kuri saistīti ar hokeju.
Viņa vectēvs savulaik bija viens izcilākajiem aizsargiem, pirmais Rīgas “Dinamo” kapteinis (1946), divu pasaules čempionātu dalībnieks un jauno hokejistu audzinātājs. Tēvs savukārt bija desmitkārtējs Latvijas čempions, treneris, pedagogs un Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ģenerālsekretārs.
Pašreizējais Latvijas izlases treneris intervijā Latvijas Radio pastāstīja, viņa tēvs visu dzīvi veltīja hokejam, viss pārējais bija pakārtots tam. Savukārt vectēvs bija tas, kurš izraisīja interesi un pievērsa hokejam. Kāds interesants fakts – kad Harijs jau kā treneris darbojās ar Maskavas “Dinamo”, šīs
komandas pārstāvji atzinuši, ka viņa vectēvs bijis tas, kurš savulaik mācījis krieviem spēlēt kanādiešu hokeju.
Tomēr arī jaunākajam Harijam Vītoliņam ir bijusi iespaidīga karjera – gan kā spēlētājam, gan kā trenerim. Viena no ilgākajām karjerām hokejistam bijusi pirmssākumos Rīgas “Dinamo”. Arī 1988. gadā, kad PSRS čempionātā iekļuva finālā, apspēlējot Maskavas “Dinamo” – mūždien principiālo pretinieku. Spēlētāja karjeru Vītoliņš galvenokārt aizvadījis Eiropā komandās Latvijā, Zviedrijā un Šveicē.
Savulaik Vītoliņam arī bija 3 gadu līgums Nacionālajā hokeja līgā (NHL), tomēr to viņš lauza pēc pirmā gada.
“Tas bija mans paša lēmums. Tas ir ilgāks stāsts – man bija trīs gadu līgums, un es pēc pirmā gada to lauzu. NHL tā ir laimes spēle, tas ir – kur tu tiec, kādā klubā, cik tev reāli ir iespējas. Un man sanāca tā, ka tiku Vinipegā, kur bija pārāk daudz vienvirziena spēlētāju un praktiski nebija šanses tikt uz augšu,'' atzina Vītoliņš. ''Man tur solīja, teica: “Nu vēl pāris gadiņus paspēlē, tad jau tava kārta pienāks, tev vajag apgūt to un to.” Un sākās lokauts NHL pēc gada, un man teica – nu atgriezies atpakaļ, sāc ar fārmklubu spēlēt. Bet – cik ilgi, līdz atsāksies NHL, neviens nezināja. Tāpēc es nolēmu, ka ne jau man mērķis bija fārmklubā spēlēt, bet gribējās tieši NHL, un tāpēc izvēlējos Eiropu,” pastāstīja treneris.
Viņš izmēģinājis spēkus, spēlējot Zviedrijā un Šveicē, bet zvaigžņu stunda pienāca, kļūstot par treneri un strādājot kopā ar Oļegu Znaroku Krievijā, Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) – trīs Gagarina kausi, pasaules čempiona tituls, arī zelts olimpiskajās spēlēs Pjončhanā 2018. gadā, trenējot olimpiskos sportistus no Krievijas.
Kāda ir viņu treneru tandēma panākumu atslēga?
“Varbūt tas, ka mums ir dažādi raksturi – Oļegs ir tāds impulsīvs, teiksim, motivators, es esmu vairāk tā kā stratēģis. Un varbūt tā ķīmija radās, jo arī spēlējot bija tā, ka es vairāk biju nosvērtāks, viņš bija tāds emocionāls,” atminas Vītoliņš.
Viņš pērnā gada jūlijā pārņēma Latvijas hokeja izlases galvenā trenera amatu no kanādiešu speciālista Boba Hārtlija, un Vītoliņa pirmais uzdevums bija kvalificēties Pekinas olimpiskajām spēlēm. Tas izdevās spoži, un 2. februārī izlase dodas uz olimpiskajām spēlēm. Sastāvs esot optimāls – ņemot vērā gan kovida pandēmiju, gan NHL atteikumus. Mazliet gan izpalika treniņprocess, jo visi spēlētāji sapulcējās neilgi pirms izlidošanas.
Pirmā spēle mūsējiem pret Zviedriju būs 10. februārī. Vēl grupā ir Somija un Slovākija. “Mums jāsaprot, ka visas komandas olimpiādē ir reitingā augstākas par mums un mēs tikai ar lielu pašatdevi, ar lielu disciplīnu varam apspēlēt viņus. Tā ka viss būs atkarīgs no mums pašiem, jo
jebkura spēle sākās no 0:0 un sensācijas ir bijušas vienmēr un tās arī būs.
Viss būs atkarīgs, kā mēs sagatavosimies, cik mēs paši noticēsim sev. Es domāju, ka jebkurš sportists gatavojas iziet laukumā, lai uzvarētu,” pārliecināts ir Vītoliņš. Viņš arī uzsver līdzjutēju atbalsta nozīmi un sajūsmināti atminas atmosfēru, kas valdīja “Arēnā Rīga” kvalifikācijas turnīrā.
Svarīgs atbalsts Harijam ir viņa ģimene, kas ikdienā dzīvo Šveicē – sieva un divas meitas. Vecākajai – Anetei – ir 32 gadi, pabeigusi maģistrus arhitektūrā, tagad strādā arhitektūras birojā. Jaunākajai – Laurai – ir 20 gadu, viņa iestājusies juristos Cīrihes Universitātē un nupat pabeigusi pirmo semestri. Izlases galvenais treneris neslēpj, ka ģimenes dzīvē visu vada sieva.
“Es visu laiku esmu izbraukumos, visu laiku prom, un viņa ir tā, kas satur, kas audzina, kas māca. Un es esmu tas, kā vienmēr saka, labiņais. Atbraucu, pēc visiem noilgojies, un tad vienmēr viņa zināja, ka es nekad neko sliktu nepateikšu meitām. Bet kopumā sieva jau no pirmajiem gadiem saprot, ko nozīmē būt hokejista sievai, – tā ka mums viss ir labi,” sacīja Vītoliņš.
