Ja Vankūverā jau iepriekš bija zināms, ka tur spēlēs visi pasaules labākie hokejisti, tad vēlāk olimpiskā gaisotne mainījās, atzina Daugaviņš. Sočos 2014.gadā bija bažas par terorisma draudiem, vēl četrus gadus vēlāk uz olimpisko Phjončhanu latvieši hokejā netika, bet 2022.gadā Pekinā jārēķinās ar neprognozējamu situāciju Covid-19 dēļ.
"Sočos visādi, es atceros, bija. Draudi ar teroristiem, tad mēs tur bijām ieslēgti, sargāja mūs armija, tā līdz galam to procesu varbūt nevarēja izbaudīt, jo viss bija tik ļoti noslēgts un drošībai veltīts," teica Daugaviņš. "Korejā nebijām, bet tagad atkal ir korona. Katru dienu [Pekinā] būs testēšana, temperatūras mērīšana un kas tik vēl būs. Kādreiz par tādām lietām vispār nebija jādomā. Pāris mēnešus iepriekš vairākas komandas jau nosauca sastāvu, un tad gatavojies."
Lai gan sportistiem Pekinas olimpisko spēļu kontekstā jārēķinās ar dažādu šķēršļu radītiem sarežģījumiem, Kaspars par to daudz nedomā,
jo galvenais mērķis ir iekļūšana olimpiskajā sastāvā. Viņš arī nesatraucas par drakoniskajām epidemioloģiskajām prasībām, kas inficēšanās gadījumā sportistam draud ar iestrēgšanu Ķīnā pat uz piecām nedēļām.
"Kā būs, būs. Es nekad par tādām lietām neesmu baigi aizdomājies, jo galvenais mērķis ir tikt uz olimpiādi, tikt sastāvā, aizbraukt un parādīt savu labāko spēli, būt labākajā formā," paskaidroja Daugaviņš. "Kā notiks pēc tam.. ar koronu var saslimt arī Šveicē un Latvijā, tu nezini, kas notiks. Var trāpīt ar blaknēm slimnīcā un no tā nav pasargāts neviens. Protams, ka tas būtu super nepatīkami piecas nedēļas būt ieslēgtam kādā tur slimnīcā, bet tādi ir noteikumi, tā ir visiem un pie tā būs jāpierod."
Daugaviņš rēķinās, ka Latvijā no hokeja izlases olimpiskajā turnīrā visi gaida patīkamu pārsteigumu tieši tāpat, kā tas komandai izdevās Sočos.
Katrā spēlē Sočos latvieši cīnījās par uzvaru un komanda saliedējās.
"Tas būs jāizdara arī šoreiz," olimpisko mērķi iezīmēja 33 gadus vecais Daugaviņš.
Kaspars decembrī ar prieku atgriezās izlases sastāvā pārbaudes turnīrā Šveicē, jo pēc savainojuma sadziedēšanas gribēja pēc iespējas ātrāk atgūt formu, bet tam ir nepieciešama spēļu prakse. Lai kā trenētos uz ledus, spēlē tik un tā ir citi ātrumi, turklāt vienmēr ir prieks valstsvienībā satikt komandas biedrus, paskaidroja Daugaviņš.
Izlases galvenā trenera Harija Vītoliņa spēles zīmējums Kasparam ir ļoti skaidrs, bet viņš gan uzsver, ka katram komandā savs darbs ir jāizdara.
"Man laikam ir visvieglāk, jo es no 17 gadu vecuma šo hokeju pie Oļega [Znaroka] un Hara [Vītoliņa] esmu spēlējis," paskaidroja Kaspars. "Lielākā daļa [izlasē] ir to spēlējusi, tāpēc ir diezgan viegli."
Daugaviņš klubu sezonu aizvada Šveicē, un viņš atzīst, ka tā nav valsts, kur būtu grūti iejusties.
Arī hokejs Šveicē arī augstā līmenī, un ar visiem apstākļiem mierīgajā Alpu valstī Latvijas hokejists ir apmierināts. Klubs viņam nodrošina dzīvokli un automašīnu, bet vecākā meita apmeklē starptautisko skolu. Daugaviņi dzīvo nelielā rajonā, kur ir daudz ārzemnieku, kas savstarpēji uztur draudzīgas attiecības.
Iepriekš hokejista karjerā Daugaviņš jau bija spēlējis Šveicē, bet franciski runājošajā valsts daļā Ženēvā, kur Kaspars vietējā valodā ielauzījies tikai apsveicināties. Savukārt pašlaik viņa klubs ir vāciski runājošajā Šveices daļā Bernē, kur arī saziņa ārpus hokeja ir vieglāka, jo vācu valodu Kaspars savulaik ir mācījies skolā. Lai gan Šveices vācu valoda atšķiras, Daugaviņam nav sarežģījumu visu saprast veikalos un restorānos.
Spēļu un treniņu režīms Šveices līgā Kasparam atstāj pietiekami daudz brīva laika, lai paceļotu pa valsti. Reizēm viņam gan šķiet, ka mazliet pietrūkst garāku izbraukumu uz vairākām spēlēm, jo tas palīdz komandai saliedēties.
Daugaviņš ir pieradis spēlēt klubos, kas izvirza visaugstākos mērķus, līdz ar to spēlētājiem prasa maksimālu atbildības sajūtu.
Arī Bernē ir liela arēna 18 000 skatītājiem, un uz spēlēm nāk daudz līdzjutēju, kas rada spiedienu. Vidēji apmēram 16 000 fanu pulcējas uz katru spēli, kas varētu būt lielākais rādītājs Eiropā, uzsvēra Daugaviņš.
Klubs vēl nav parādījis maksimāli labāko sniegumu, bet Kaspars sagaida, ka komanda uzķers treneru prasīto spēles zīmējumu, un tas dos cerētos augļus. Pirms traumas Daugaviņš bija labi iejuties komandā, bet situācija sastāvā pastāvīgi mainās. Klubā ir seši ārzemnieki, taču ierobežojumu dēļ katrā spēlē var pieteikt tikai četrus,
"Spēlēju visās pozīcijās, tikai ne savējā," pastāstīja Daugaviņš. "Man jāspēlē pārsvarā centrā, mazākuma spēlē, un tāpēc statistika varbūt tā nekrājās, bet daudz darba jādara laukumā un jāpalīdz. Treneri prasa būt līderim ne tikai uz ledus, bet vairāk arī runāt ar jaunākiem čaļiem komandā, kaut ko pamācot. Bet ir pie kā pielikt vēl daudz."
Latvijas izlasei olimpiskajā turnīrā pirmā spēle paredzēta 10. februārī pret Zviedriju. Grupas kārtas turpinājumā Latvijai vēl jātiekas 11. februārī ar Somijas izlasi un 13. februārī pret Slovākiju.
