Edgars Masaļskis: Negribu, lai mans dēls būtu vārtsargs

“Lai mūsu izlase paliek stiprāka ar katru gadu, lai viņi sāk šogad, ar Ķelni, ar Vāciju. Lai tiek augstāk, nekā mēs jebkad bijuši,” šādus vārdus Latvijas hokeja izlases puišiem pagājušās nedēļas nogalē pēc savas atvadu spēles izlases rindās veltīja vārtsargs Edgars Masaļskis.

Dažas stundas pēc emocijām bagātās spēles Edgars bija gatavs garākai sarunai ar LTV raidījumu “Sporta studija” turpat vēl – “Arēnā Rīga”. Par sevi, par hokeju, par ģimeni.

2016. gadā Latvijas hokeja izlase nespēja izcīnīt olimpisko ceļazīmi, un tas bija kā signāls, ka hokeja saimniecībai ir jāmainās. Nomainījās Latvijas Hokeja federācijas vadība. “Atmosfēra ģērbtuvē ir savādāka – tā ir pozitīvāka. Apstākļi priekš hokejistiem ir uztaisīti labāki. Izmaiņas priekš visa Latvijas hokeja – mēs redzēsim vēlāk, kas no tā būs,” norādīja Masaļskis.

Pagājis tikai pusgads, kopš mainījās federācijas vadība. Krietni ilgākam laikam jāpaiet, lai varētu vērtēt, cik uzlabojas vai neuzlabojas hokeja saimniecība un hokeja rezultāti, pauda vārtsargs.

Runājot par pašu atvadu spēli, Edgars izgāja laukumā ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru. “Temperatūra – tas jau mums, hokejistiem, netraucē spēlēt. Tas jau ir tikai attaisnojums. Grūti bija – galva strādāja, kājas ne. Četras dienas ar komandu tikai patrenējos. Bet tas atkal ir tikai attaisnojums. Vairāk netiku galā tīri emocionāli – netiku galā ar to, kas notika apkārt.

Beidzot es redzēju, ka ārpus kastes ir arī līdzjutēji, un to es nevarēju dabūt ārā no galvas visu spēli,” atklāja Masaļskis.

Iepriekšējā vakarā pirms atvadu spēles bija smējušies mājās ar bērniem, galvenais, lai nesalaiž septiņus golus, jo tad nomainīs ātrāk, nekā vajadzētu. Tas jokojot, bet, ja nopietni, Edgars uzskata, ka pieci ielaistie goli atvadu spēlē ir par daudz.

“Vārtsargam ir jāaizmirst gols tajā pašā brīdī un jādomā, kā spēlēt tālāk,” atklāja Edgars. Taču šajā spēlē tas nav izdevies.  

Pēc emocionālās atvadu spēles no izlases Edgaram galvā bijušas visādas domas: “Likās, ka varbūt pietiks. Bet tagad, kad ir pagājušas dažas stundas - nu, nē, es vēl gribu spēlēt!

Protams, daudz kas ir atkarīgs no tā, vai mani kur sauks un kādi būs piedāvājumi, ko aģents padarīs pa vasaru, bet principā doma ir vēl spēlēt.”

Edgars iestājas pret to, ka dēls varētu kļūt par vārtsargu: “Tas ir grūts darbs, es domāju, ka tas ir grūtākais laukumā no visiem tiem 22, kas ir komandā. Mēs ar sievu neesam baigi lielie augumā, un puika ar mums neizaugs metrs 90. Ja nostrādās tie daži procenti, ka viņš izaugs par sportistu hokejā, es domāju, ka viņam vieglāk būs laukumā. Jo tā tendence uz mazajiem vārtsargiem jau ir sen garām.”

Ir jābūt ļoti spēcīgam psiholoģiski, lai izaugtu līdz profesionālam līmenim. Saviem puikām Edgars novēl vieglāku ceļu. “Mans nebija viegls,” atklāj Masaļskis.

Par to, ka Edgara ceļš nav bijis viegls, vienprātīgi ir arī viņa vecāki – Biruta un Jānis Masaļski. Treniņi jau plkst. 7 no rīta “Daugavas” stadionā, paši dzīvojuši Pārdaugavā, mašīnas nav bijis, uz treniņiem ar lielajām somām braukuši ar autobusu.

Uz jautājumu, no kura vecāka Edgaram visvairāk ticis, viņi atbildēja abi. “Mana pacietība un mana mērķtiecība,” teikumu iesāka Biruta, bet Jānis pabeidza: “Bet asums un azarts ir no manis.”

Vecāki jau no mazotnes ieaudzinājuši Edgaram, ka, spēlējot pasaules čempionātā, viņš pārstāv Latviju. Tādēļ viņš vienmēr ir traucies uz izlasi par spīti traumām. Jo savādāk viņš vienkārši nav varējis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt