Bukarts nejūtas Čehijā vairs kā leģionārs, jo sarunvalodas līmenī saprasties čehiski viņam nav problēma. Valodu viņš gribētu zināt vēl labāk, bet tam īsti neatliek laika, jo jārūpējas par ģimeni. Pirmajos gados Čehijā abiem ar sievu speciālists palīdzēja čehu valodas apgūšanā. Tagad viņš ir pieradis pie čehu dzīves stila un zina, ko gaidīt.
Kontinentālo hokeja līgu (KHL) Bukarts raksturoja kā slēgtu līgu, kur jaunam spēlētājam ar leģionāra statusu mainīt klubu bez rezultatīvas statistikas ir diezgan nereāli.
Tieši tādā situācijā viņš bija, kad atrada ceļu uz Čehiju. Karjeras turpināšanai viņš saskatīja vienīgo variantu braukt uz Eiropu, un algas lielums tobrīd nebija svarīgs, jo nauda bija vajadzīga tikai pašam kopā ar draudzeni. Bukarts apņēmās tikt pēc iespējas augstākā līmenī neatkarīgi no finanšu nosacījumiem. Netrūka arī visdažādāko aģentu un menedžeru piedāvājumu doties uz Dāniju, Franciju, Itāliju vai Austriju, paļaujoties, ka hokejists ir panikā un ātri kaut kādu līgumu parakstīs. Taču Bukarts nesteidzās un uzskata, ka atrada karjeras turpināšanai labāko iespēju.
Leģionāra statuss arī Čehijā nozīmē bezkompromisa prasības - tikko nav rezultāta, hokejists tiek saukts "uz paklāja",
atzina Bukarts. Tikko komandai pāris zaudējumi, treneris aicina uz kabinetu parunāt, pajautāt viedokli vai arī kļūst skaidrs, ka pret spēlētāju ir pretenzijas.
Par leģionāra uzdevumu Bukarts uzskata tik labu sniegumu, lai klubs vēlētos aicināt arī citus Latvijas hokejistus, un tas būtu variants ne vienam vien, ja kas nelāgs notiktu ar Rīgas "Dinamo". "Esam strādīga tauta ar labu attieksmi," uzsvēra hokejists.
Bukarts ir pārliecināts, ka panākumus Latvijas sportā gūst nevis sistēmas dēļ, bet tādēļ, ka ir ģimenes un mīlestība pret izvēlēto sporta veidu. Viss balstās uz mammu, tēti, opi, omi, kas no rīta agri ved uz treniņiem un stiepj somas. Roberts ir pateicīgs savam tēvam, kura ieguldījums "Daugavas" ledus halles uzturēšanā palīdzējis daudziem Rīgā kļūt par hokejistiem.
Čehijā Bukarts ir sajutis rīcības brīvību laukumā, jo treneri komandas līderiem ļoti uzticas.
Rīgā viņam tā visa pietrūka, bet Čehijā uzticēšanās un brīvība ļāva sasniegt augstāku līmeni. Bukarts saskata, ka Čehijas līgā ir četras piecas komandas ar lielākiem budžetiem, kas sevi vērtē augstāk par citiem, bet laukumā ne vienmēr to spēj pierādīt. Pirmās divas maiņas komandā tiek veidotas ļoti tehniskas, bet trešajā un ceturtajā maiņā ir augumā lieli spēlētāji, kas cenšas spēlēt fizisku hokeju, sastāva komplektēšanas principus atklāja Bukarts.
Pēc karjeras beigām Bukarts saskata iespēju darboties aģenta lomā,
jo jau tagad viņam esot vairāki klienti. Savulaik viņš apsvēra iespēju kļūt arī par treneri, bet saprata, ka sievas viedoklis par to ir krasi noliedzošs.
Savukārt Razgalam čehi šķiet ļoti pozitīvi noskaņoti un smaidīgi. Arī Frenkam savulaik atgādināts vairāk smaidīt, jo ir pieņemts uzturēt brīvu gaisotni ar jokiem un labu noskaņojumu. Čehijā viņš nonāca ātri un daudz neko nepaspēja pārdomāt. Rīgas "Dinamo" bija grūti kļūt par pastāvīgu pamatsastāva spēlētāju, taču Razgals nešaubījās, ka daudz jāspēlē, lai attīstītos. Viņš vēlējās spert soli uz nopietnu līgu, kad pazvanīja Roberts Bukarts un jautāja, vai būšot gatavs braukt uz Čehiju. Frenkam nebija ilgi jādomā, un jau nākamajā dienā viņš bija klāt.
Razgals saskata, ka Čehijā hokejs nav tik ātrs kā KHL, bet ir daudz hokejistu ar NHL pieredzi un valda aizsardzības hokejs.
Turklāt komandu spēku samērs līgā ir ļoti līdzvērtīgs un katrs var uzvarēt katru.
Frenks ir pateicīgs Robertam par palīdzību arī sadzīvē, jo blakus ir savējais, uz ko var paļauties. Svarīgi tas bija, ierodoties Čehijā, lai jaunienācējs būtu mentāli gatavs noteiktām pārmaiņām, pārceļoties uz citu valsti, kolektīvu un jaunu dzīvesvietu. Tam visam jābūt psiholoģiski gatavam, uzsvēra Razgals.
