Zeile intervijā Latvijas Radio pastāstīja, ka savu izvēli nenožēlo un pāri Baltijas jūrai varētu doties vēl kādu reizi.
Kad izlēmi doties spēlēt uz Zviedriju un kāpēc tieši turp?
Jā, es devos uz Zviedriju 16 gados, lai spēlētu hokeju. Sanāca, ka pazīstami latvieši jau spēlēja Stokholmas komandā Ārlandas „Wings”. Biju pabeidzis 9. klasi, gana daudz uzspēlējis Rīgā. Apspriežoties ar ģimeni, sapratām, ka tas ir nākamais solis, lai augtu un attīstītu savu karjeru, un tuvotos saviem sapņiem.
Kā bija ar iekārtošanos un iedzīvošanos Zviedrijā tādā vecumā?
Man diezgan paveicās, ka es aizbraucu un tur jau bija divi latvieši komandā. Bija arī čehi un slovāki, līdz ar to komandā bija gana daudz cilvēku, kas nāk no citām valstīm, nav zviedri. Mūsu galvenais treneris bija slovāks [Roberts Dome], tāpēc viss notika angliski. Komandas iekšienē un arī apkārt komandai nebija tik daudz zviedru valodas, arī latvieši bija turpat blakus, tāpēc bija diezgan viegli. Pats nemaz negaidīju, ka būs tik viegli. Esmu tāds cilvēks, kuram patīk būt jaunās vietās, tāpēc pirmo gadu ļoti izbaudīju, bet otrajā gadā jau mazliet sākās „mājas slimība” – pussezonā sāku domāt, ka būtu forši aizbraukt uz mājām, uz Latviju.
Tavuprāt, kāds ir pareizais vecums, kad braukt uz ārzemēm? 16 gadi nav mazliet par vēlu?
Es teiktu, ka 14 vai 15 gadi būtu tāds ideāls vecums. Ja ir pazīstamie un ir iespēja gana labi dzīvot. Jo mēs aizbraucām uz Zviedriju un bijām kādi seši cilvēki vienā istabā. Latvieši, čehi, slovāki – mēs visi dzīvojām kopā. Bija jautri, bija interesanti, bet es negribētu, lai mani bērni brauktu un dzīvotu tādos apstākļos. Ja ir kāds pazīstamais, kas dzīvo uz vietas, var palīdzēt un pieskatīt, es sūtītu savus bērnus mazliet agrākā vecumā.
Zviedrija ir labākā vieta, kur doties spēlēt jauniešu vecumā, vai varbūt skatīties citos virzienos?
Es teiktu, ka noteikti var skatīties uz Somiju un arī uz Šveici. Bet uz Šveici jābrauc vēl agrākā vecumā. Tas tāpēc, lai tur esi ilgāku laiku un kārtīgi iedzīvojies, Šveicē arī ir ļoti laba hokeja sistēma. Zviedrija, manuprāt, ir ļoti optimāls variants, bet vienalga, kur tu brauc, tev tik un tā jābūt galvastiesu pārākam nekā vietējiem. Ja gribi izsisties un esi tādā pašā līmenī vai pat zemāk, tad jebkur būs grūti. Vienalga, kur tu spēlē.
Kāds ir zviedru hokejs jaunatnes vecumā?
Zviedri spēlē ļoti mierīgi, viņi daudz nestreso un spēlē mierīgi. Jā, ļoti agresīvi un ātri, „dod kaulā”, ja vajag, tad iemetīs ripu un nospēlēs ļoti vienkārši. Taču ļoti mierīgi, bez lieka satraukuma. Tas man ļoti patika, ka mierīgi var izspēlēt vairākumus. Skaisti, ar piespēlēm, tas mani paņēma zviedru hokejā.
Tev bija slovāku treneris – notika kaut kāda šķirošana pēc tautības vai visi bijāt vienādi?
Šķiroja pēc tā, kā tu spēlē hokeju. Kad es aizbraucu, mums bija divas nedēļas nometne un pārbaudes laiks. Sākumā tur bija kādi 45 cilvēki. No tiem atlasīja aptuveni 25, tā kā kādi 20 brauca mājās. Bija nopietna atlase un smagi treniņi, tas deva tādu nopietnību. Tu aizbrauc prom no Latvijas un saproti, ka te tas viss ir nedaudz nopietnāk. Tā kā mums bija slovāku treneris, viņam neinteresēja no kurienes esi, viņš skatījās pēc tā, kā tu spēlē. Viņš bija viens no maniem labākajiem treneriem, jo pats savulaik uzspēlējis NHL, tā kā viss bija diezgan nopietni un arī labi. Treneris pats savulaik spēlējis arī Zviedrijas augstākajā līgā, protams, arī Slovākijā, uzspēlējis arī ar [Jaromīru] Jāgru. Bija interesanti spēlēt, kad zini, ka tāds cilvēks sēž uz soliņa un viņš zina, ko runā, ko darīt uz laukuma. Ir pilnīgi citāda sajūta, ja spēlē pie tāda trenera, nevis tad, kad spēlē pie kāda, kurš pats nekad nopietnā līmenī nav spēlējis.
Kā notiek treniņi Zviedrijā? Tev ir iespēja salīdzināt treniņu darbu šeit, dzimtenē, un Zviedrijā.
Tur bija tā, ka mums notika arī rīta treniņi. Mēs varējām pamosties un no rīta iet uz ledus. Tur bija vairāk individuālo treniņu – slidošana, nūjas tehnika un tādas lietas. Pēc tam bija viegla pieeja ļoti labai trenažieru zālei, kas arī dod labākus apstākļus progresam. Vakarā ir komandas treniņš, pirms kura arī noteikti ir zāle. Mēs, kas nebijām zviedri un kam nevajadzēja iet skolā, bet mācījāmies tālmācībā, mums bija visas iespējas iet uz brīvo ledu un trenēties. Šeit Latvijā neviens neļaus iet uz brīvo ledu. Te pateiks, ka tikai ar treneri vai komandas treniņi. Tur ir brīvais ledus, un tā laikam ir vislielākā atšķirība. Tur mums bija divas ledus halles. Tas nozīmē, ja pirmā ir aizņemta, tu tik un tā vari iet uz otro un izmantot brīvo ledu. Vari piestrādāt pie lietām, ko treneris teica, vai vari pastrādāt pie lietām, kuras pats gribi noslīpēt.
Cik tad beigu beigās ir treniņi nedēļā šādā režīmā?
Pirmssezonā no pirmdienas līdz piektdienai noteikti būs viens treniņš katru dienu plus vēl kaut kādi papildu treniņi. Varētu būt kādi septiņi ledus treniņi, ja ej uz brīvo ledu. Sezonas laikā četri ledus treniņi un 2-3 treniņi svaru zālē un divas spēles nedēļā.
Līdzīga sistēma piekopta arī citos zviedru klubos?
Jā, noteikti, tas ļoti līdzīgi ir gandrīz visur.
Pēc Zviedrijas devies uzspēlēt uz ASV, kā nāca šis piedāvājums?
Neteikšu, ka nožēloju, bet vajadzēja palikt Zviedrijā. Uz Ameriku aizbraucu pēc U-18 čempionāta, kur biju Latvijas izlases kapteinis. Tajā čempionātā nospēlēju ļoti labi, septiņās spēlēs pieci punkti, un biju viens no rezultatīvākajiem aizsargiem turnīrā. Likās, ka vajadzētu spert nākamo soli, kas būtu koledža. Amerikā arī ir ļoti laba sistēma. Latvijas izlases galvenais treneris Kārlis Zirnis tobrīd strādāja Amerikā. Sazinājāmies, un viņš teica, ka arī jau ir skatījies uz mani. Aizbraucu uz pārbaudes laiku. Tur gan bija nopietni try-out (pārbaudes), vasaras vidū nometne, pēc tam vēl viena nometne un arvien mazāk spēlētāju paliek. Tad bija pēdējā atlases nometne pirms pašas sezonas. Beigās sanāca tā, ka tiku cauri visiem pārbaudījumiem un paliku tur spēlēt.
Kāpēc nolēmi tomēr atgriezties Zviedrijā?
Pēc pirmās sezonas vēl gadu nospēlēju Amerikā. Atpakaļ atbraucu, jo sapratu, ka negribu spēlēt koledžu hokeju. Nemelošu - nebija man pilns [galds] ar stipendiju piedāvājumiem no augstākā līmeņa koledžām, lai viss būtu par brīvu. Tā gluži nebija. Tas savu kļūdu dēļ, un es arī neizbaudīju hokeju un kultūru. Tā vide nebija domāta man. Bet man ļoti patika zviedru vide un viņu kultūra, tāpēc gribēju braukt atpakaļ un spēlēt kopā ar pieaugušajiem. Tāpēc atbraucu atpakaļ.
Zviedrijā sāki spēlēt profesionāli no 2.divīzijas (pēc spēka 4.līmenis). Kā tur ir ar piedāvājumiem ārzemniekiem un algām?
Daudz kas atkarīgs no tava aģenta un ko vari sarunāt ar klubu. Tur ir svarīgi, lai vari dabūt sponsorus. Pirmajā gadā, kad spēlēju Zviedrijā, tas bija četru stundu braucienā no Stokholmas. Tajā pilsētā un apkaimē nebija daudz komandu. Naudas ziņā bija normāli, man nevajadzēja strādāt papildus, bija dzīvoklis, varēju ar to naudu dzīvot. Tolaik Zviedrijā dzīvoju kopā ar draudzeni un, lai arī hokeja ziņā līmenis nebija tas pats augstākais, sadzīves ziņā viss bija diezgan solīdi.
Pēc tam pārgāji uz 1.divīziju, tur viss kļūst vēl profesionālāk?
Jā, kļūst nopietnāk un profesionālāk, bet daudziem cilvēkiem vajag papildus strādāt. Tie, kas spēlē 1.divīzijā, parasti vēl kaut kur strādā. Ir komandas, kur vari nopelnīt, teiksim, 2000 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet tas ir vairāk prom no Stokholmas. Pašā Stokholmā ir vairāki augstākās līgas klubi, kas savāc visus sponsorus, tāpēc pārējiem ir grūti dabūt atbalstītājus un budžets komandām ir mazāks. Bet, kas atteicas uz hokeju, ir nopietnāk – veselības pārbaudes, fiziskās pārbaudes, treniņi. Pats līmenis ir augstāks, un spēle ir ātrāka. Ja kļūdīsies, otra komanda, visticamāk, izmantos tavu kļūdu un iemetīs golu. 2.divīzijā tava kļūda ne vienmēr maksā tik daudz.
Jaunietim no Latvijas tikt uz ārzemēm un tur izsisties ir reāla iespēja? Vai tomēr kaut kādām lietām jāsakrīt, lai izdotos sevi pierādīt?
Hokeja pasaulē noteikti jāsakrīt daudzām lietām, lai varētu tikt NHL [Nacionālajā hokeja līgā] vai vienkārši spēlēt augstā līmenī. Jābūt pareizajā vietā, pareizajā laikā. Visu savu mūžu esmu uzskatījis – ja esi gana labs un ļoti gribi tikt spēlēt augstā līmenī, tevi pamanīs jebkurā līgā un būs iespējas spēlēt augstāk. Ļoti svarīgi, kāds treneris tev ir. Tiešām, ļoti, ļoti svarīgi! Treneris var ļoti palīdzēt. Vienalga, kur atrodies, būs jāiegulda daudz darba, īpaši, ja spēlē citā valstī un konkurē ar vietējiem spēlētājiem.
Esi atgriezies dzimtenē un tagad spēlē Latvijā, bet nākotnē domā par karjeru Zviedrijā?
Jā, tagad esmu atgriezies Latvijā, pagaidām spēlēšu šeit. Sanāca aiziet no Zviedrijas, bet tas ir komandas līguma dēļ, vēlējos atrast ko labāku tieši dzīvošanas ziņā, lai labāki apstākļi. Līmenis mani tur apmierināja, varēja spēlēt labu hokeju. Var teikt, ka savā ziņā pat dominēju, ko apliecina mana statistika un arī pati spēle. Noteikti skatos kādu līmeni augstāk, bet šobrīd nav tādu konkrētāku plānu, ko atklāt.
Droši vien nākamais līmenis „Allsvenskan" (pēc spēka 2.līmenis Zviedrijā)...
Jā, noteikti pret to nebūtu. Līmenis tur ir labs, arī naudiņa sāk parādīties vairāk. Tā noteikti ir vieta, kur gribētu spēlēt.
