Kopš 2006. gada Straustiņš ir bijis tiešraižu operators visos vīriešu elites čempionātos, arī pirmās divīzijas, junioru un sieviešu turnīros. Pēc paša aplēsēm, kopējais viņa spēļu skaits varētu tuvoties pusotram tūkstotim. Ģirts bijis liecinieks tam, kā spēle kļūst ātrāka, fiziskāka, prasīgāka. Arī pret televīzijas cilvēkiem.
Ģirts Straustiņš
- Operators ar 23 gadu darba pieredzi
- Strādājis 20 elites grupas pasaules hokeja čempionātos pēc kārtas
- Vairākkārtējs balvu ieguvējs par labākajām ziņu reportāžām
- Nacionālās radio un televīzijas padomes balva labākajam operatoram 2006. gadā
- Strādājis karadarbības zonā Afganistānā, Irākā, Balkānos, Ukrainā, Āfrikā, Izraēlā un citviet
- Ivara Selecka speciālbalvas ieguvējs par filmu “Astoņi pilnmēneši”
- Latvijas Žurnālistu asociācijas izcilības balvas ieguvējs par filmu “Uz naža asmens”
Sajūtas čempionāta gaitā televīzijas cilvēkiem ir zināmas jau iepriekš - no kādas 7-8 turnīra dienas atliek tikai ēšana, gulēšana un strādāšana.
"Vairāk neko, vairāk pat īsti nesarunājamies savā starpā," piebilda Straustiņš.
Ģirta pozīcija ir laukuma līmenī pie apmales. Kamera visās spēlēs ir uz pleca, nevis statīva. Bieži Ģirts ir uz ledus pēc spēlēm, lai rādītu spēlētāju emocijas himnas laikā. Viņa pirmā himna uz ledus bija pirms 20 gadiem, turklāt ar rīcību pretēji oficiālajam reglamentam. Tas notika dienā, kad Latvijas izlase Sanktpēterburgā uzvarēja Krieviju.
Straustiņš atceras, ka toreiz viņa rīcībā bija pa pusei beigta kamera, kurā viņš varēja redzēt tikai bālu un izplūdušu mača varoni Artūru Irbi. Ģirts gan nesalīdzina sajūtas tad un tagad. Viņam nav svarīgi, vai spēli skatās divi cilvēki vai divi miljoni, jo svarīgi ir parādīt to, ko ekrānos bez viņa neredzēs.
Valstsvienībā katrā čempionātā iezīmējas savi varoņi, kas kaut ko dara atšķirīgi, izskatās savādāk vai gūst daudz vārtu,
pastāstīja Straustiņš. Pēc viņa teiktā, visi operatori atzīst, ka pēdējos gados karalis Latvijas izlasē ir vārtsargs Elvis Merzļikins. "Izskatās drusku traks, to arī visi atzīmē," ar smaidu, atvainojoties Elvim, teica Ģirts. Kameras uzmanība tiek pievērsta interesantam tēlam, kam ir vērts sekot, un to varot redzēt jau iesildīšanās laikā.
Televīzijas labad valstsvienībā laicīgi tiek iekrāta informācija par hokejistu vecākiem un citiem tuviem cilvēkiem, kas ieradušies uz pasaules čempionātu, un viņu atrašanās vietu tribīnēs. Tālāk atliek paļauties uz režisora sajūtām, kam ir jātic. Tas ļauj televīzijas skatītājam ieraudzīt tādas epizodes, kā 2015. gada pasaules čempionātā, kur Kaspara Daugaviņa mamma tribīnēs birdina prieka asaras pēc dēla gūtajiem uzvaras vārtiem pagarinājumā pret Austriju.
Ģirts par pārliecinoši labāko Eiropā uzskata zviedru hokeju.
Viņš ļoti gribētu arī Latvijā filmēt tik daudz hokeju ar lielisku tehniku un tāda līmeņa profesionāļu lokā. Zviedrijā daudzi televīzijas cilvēki ir bijušie hokejisti, kas spēli ne tikai saprot, bet arī jūt, cik sāpīgas mēdz būt kādas epizodes, paskaidroja Straustiņš.
Ģirts ir daudz filmējis arī militāru konfliktu zonās Afganistānā, Irākā un bīstamās situācijās citviet pasaulē. Viņš tomēr neuzskata, ka hokejā līdzjutēji atšķirībā no futbola spēli uztvertu nesamērīgi nopietni. Pēc hokeja spēles ir prieki vai bēdas, bet fani zina, ka tas nav pasaules gals un būs nākamā spēle. "Tāpēc hokejs ir tik labs, ka fanu un spēles attiecība ir vienkārši lieliska," piebilda Straustiņš.
Jau četras sezonas Ģirts ir Rīgas "Dinamo" mājas spēļu režisors. Viņam tas ir veids, kā neapstāties pie tā, ko proti. Nākampavasar pasaules čempionāts notiks Rīgā. Vai viņš būs pie kameras vai režisora pults, Ģirts vēl nezina. Bet viņš zina, ka vēlas darīt darbu, kas ar viņa prasmēm pārraidi padarīs labāku.
