Kad 2001. gadā olimpiskais kvalifikācijas turnīrs notika Vācijas pilsētā Klāgenfurtē, viena no maču dienām sakrita ar viņa dzimšanas dienu 11. februārī. "Šodien man ir darba diena, un praktiski nedēļas beigās, ja tā [dzimšanas diena] iekrīt, tad vienmēr ir kaut kāds hokejveidīgs pasākums," toreiz Dāvidam Ernštreitam komentēja treneris.
Trīs jaunie latvieši Viktora Tihonova Rīgas "Dinamo" komandā. Helmūts Balderis, Edmunds Vasiļjevs un Haralds Vasiļjevs. Hokeja ģēnijs, talants un... darba rūķis Haralds.
"Kas veido kolektīvu? Visi tā locekļi. Ne jau tikai tie hokejisti, kas var sniegt koncertu vienā vai otrā mačā, kam dabas māte kā dāvanu iedevusi rokās hokeja nūju, ātras kājas, gudru galvu un prasmi iemest ripu vārtos. Bet arī tie, pret ko daba izturējusies skopāk... kuri slido, kamēr vien ledus brīvs, un izdara metienus uz vārtiem vēl tad, kad citi jau sen nomazgājuši treniņa sviedrus un aizgājuši. Lūk, "Dinamo" 22. numurs Haralds Vasiļjevs." Tā pirms 50 gadiem rakstīja sporta apskatnieks Miķelis Rubenis.
Nopelnītā lielā diena hokejā Haraldam atnāca jau izlases galvenā trenera ancukā – 2000. gada 5. maijā Pēterburgā. "Tie nav smaidi. Tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Tā nav tikai uzvara vien. Arī tas ir daudz, daudz vairāk," pēc leģendārās uzvaras pār Krieviju tiešajā ēterā komentēja Gunārs Jākobsons.
"Mēs nospēlējām tā kā vecos laikos Rīgas "Dinamo" pret CSKA 23. februārī Maskavā," īsa bija Vasiļjeva uzruna žurnālistiem pēc spēles. 1977. gada uzvarā savu goliņu Tretjakam iemeta arī Haralds.
Līdz ar viņa atnākšanu izlasē sāka runāt latviski, beidzās Znaroka laiks, tika rakstītas vēstules un apstrīdēta trenera autoritāte. Bet treneris pašcieņu nezaudēja.
"Spēlētājs ir spēlētājs, un treneris ir treneris. Ar īstiem profiņiem man nav problēmu, bet ar tādiem pusamatieru profiņiem, kas ir pa čuhņām braukājuši, ar tiem ir problēmas," 2001. gada pasaules čempionātā sev izrādīto kritiku komentē viņš.
Kopš 1990. gada Haralda darba dzīve lielākoties bija saistīta ar Vāciju. Krēfeldē ["Penguins" komandā] viņš pāris sezonas bija arī galvenais treneris augstākajā līgā: "Es esmu latvietis. Es esmu Latvijā uzaudzis, es esmu Latvijā izskolots, es esmu Latvijā hokeju spēlējis. Es domāju, ka Latvija tomēr ir manas mājas, kaut gan Vācijā es esmu puslīdz iedzīvojies un jūtos samērā labi."
Par profesionālajām prasmēm lai diskutē hokeja profesionāļi. Bet Haralds bija tas, kurš izlases kursu uz tās komandtiltiņa mainīja pretim tam, lai himnas dziedāšana pēc spēles būtu pašsaprotama lieta.
