Kā piemēru Vītoliņš minēja līksmības komandas ģērbtuvēs pēc uzvaras bronzas finālā – vārtsargs Artūrs Šilovs uzkāpis uz velotrenažiera un minies 15 minūtes. Puiši saprot, ka dzīve turpinās arī pēc medaļas izcīnīšanas.
Pēc vēsturiskās uzvaras komanda kopā ar prezidentu Egilu Levitu devusies vakariņās, bet pēc tam, jau vēlāk vakarā, komandas treneri turējuši doto vārdu. Proti, bija solīts, ka, ja tiks izcīnīta bronza, viņi ies peldēties. Tas arī ticis izdarīts, turklāt treneriem pievienojušies arī daži spēlētāji. Vītoliņš gan nosmējās, ka no šīs peldes video gan palikšot tikai pašiem, nenonākot sociālajos tīklos.
Runājot par Šilovu, kurš tika atzīts par labāko vārtsargu un turnīra vērtīgo spēlētāju, Vītoliņš norādīja, ka Artūrs ar savu izdevību tikt vārtos pierādīja savu stabilitāti, kas ļāva viņam spēlēt katru spēli – viņš nejutās noguris.
Vārtsargi – tas ir Latvijas fenomens.
Kā norādīja Vītoliņš, šobrīd Latvijai ir ļoti daudz labu vārtsargu – Šilovs, Elvis Merzļikins, Ivars Punnenovs, Kristers Gudļevskis, Ēriks Vītols un Gustavs Grigals.
Visdrīzāk, ka pēc izlases lielā sasnieguma strauji palielināsies to bērnu skaits, kuri vēlēsies trenēties hokejā. Vītoliņš norādīja, ka šāda tendence ir slavējama, taču vecākiem nevajag likt mērķus, ka bērns būs nākamā NHL zvaigzne. Laiks rādīs, vai ir talants, un talants bez cītīga darba ātri pazūd.
Atgriežoties pie pirmdienas hokejistu sagaidīšanas Rīgā, Vītoliņš atcerējās 2000. gadu, kad mājup no čempionāta pēc uzvaras pār Krievijas izlasi atgriezās Latvijas valstsvienība, kuras rindās spēlējis arī viņš pats. Tad šķitis, ka tas ir kaut kas grandiozs, taču salīdzinājumā ar bronzas medaļas izcīnījušās izlases sagaidīšanu 2000. gads bijis kā mēģinājums. "Puišiem jāizbauda, viņi to ir pelnījuši ar savu darbu," uzsvēra galvenais treneris.