Ansons ir tiesājis spēles pasaules čempionātā, Pekinas olimpiskajās spēlēs, pirms tam – septiņas sezonas Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Aizvadītajā ziemā viņš bija tiesnesis 70 spēlēs Vācijas augstākajā hokeja līgā, tajā skaitā tiesāja arī finālsērijā. Tagad Ansons gatavojas pasaules čempionātam, jo viņš būs viens no 16 galvenajiem tiesnešiem, kas strādās Rīgā un Tamperē.
Dāvids Ernštreits: Hokejisti saka: "Šobrīd esam sportiskās formas bedrē. Pret Lielbritāniju tās pārbaudes spēles bija tādas kā bija." Kā ir tiesnešiem? Arī bedrē vai pa kalniem, mākoņos?
Andris Ansons: Tieši tāpat kā spēlētājiem – sezona ir bijusi pietiekami gara, bet jāsaņemas, jāgatavojas un uz čempionātu būsim gatavi.
Ko tavs ķermenis šobrīd saka?
Dažas dienas iedevu atpūsties. Burtiski dažas dienas, bet tuvākajās dienās atkal sākšu visu darīt.
Tu šobrīd esi tāds mierīgs. No Vācijas, kur pavadīji visu šo sezonu, tu atbrauci kārtīgi uzlādējies...
Diezgan pozitīva sezona bija. Es teikšu, ļoti laba. Notiesāju kopumā 70 spēles. Play-off tiku līdz finālam, ieskaitot divas finālspēles. Es esmu ļoti apmierināts.
Bez Andra Ansona pasaules čempionātā tiesās arī līnijtiesnesis Dāvis Zunda, pie video atkārtojumiem palīdzēs Krišs Kupčus no Latvijas. Cik viegli vai grūti tikt šajā sarakstā?
Viegli nav, teiksim tā. Tas ir pietiekami garš process – kāpnes sākas no zemākajiem turnīriem. Attiecīgi pēc katra turnīra tiesneši tiek novērtēti. Ja novērtē atzinīgi, attiecīgi ir nākamais solis. Tā tiek līdz pasaules čempionātam.
Vācijas hokeja augstākā līga. Tu šogad tur aizvadīji 70 spēles – tas ir ļoti daudz. Kur tu dzīvoji? Tur vai Latvijā?
Sezona sākās tā, ka es pusmēnesi biju tur, pusi – mājās. Tie laikam bija pirmie divi mēneši. Novembra beigās man paprasīja, vai es nevaru ilgāk. Man liekas, 70 dienās bija ap 30 spēlēm. Es piekritu, parunājos ar sievu, ar ģimeni. Man piedāvāja arī tādu variantu, ka ģimene var atbraukt pie manis uz Ziemassvētkiem un ar mani pabūt Vācijā, drusku pavizināties, kopā ceļot pa pilsētām. Tas grafiks bija diezgan nopietns, vismaz man.
Pirmoreiz bija tāda sezona, ka vienā sezonā 70 spēles.
Ja skatāmies spēlētāju sarakstā, tur ir pat simt kanādiešu, ap 50 amerikāņu. Kā ir ar tiesnešu kontingentu? Kāds ir jūsu sastāvs, ja runājam par Vācijas līgu?
Vācijas līgā no galvenajiem tiesnešiem ir divi latvieši – es un Eduards Odiņš –, amerikānis, anglis, kurš reāli ir tiesājis Amerikā visu laiku, bet viņam ir Anglijas pase, čehs un pārējie visi vācieši.
Raiba kompānija, profesionālas līgas veidols. Dzīvoji viesnīcās visu laiku?
Jā, visu laiku viesnīcās. Ja gandrīz katru otro dienu ir spēles, tad ir spēles diena, pārbrauciens, spēles diena, pārbrauciens.
Tu tiec nolīgts uz visu sezonu par kādu konkrētu naudas summu vai tas summējas?
Konkrēti mans līgums ir tāds, ka es viņiem paprasīju, lai ieraksta minimālo spēļu skaitu, kuru man obligāti iedos, un attiecīgi, kas nāk klāt. Es negribēju parakstīt līgumu, ja man pēc 15 spēlēm pasaka: "Andri, piedod." Attiecīgi tās pārrunas mums bija diezgan ātras.
Tu esi kā piemērs – ja tu esi labs savā darbā, bez darba nepaliksi. Ja salīdzina ar Kontinentālo hokeja līgu, ja salīdzinām apstākļus, izpeļņu – kā ir Vācijā?
Man personīgi ir labāk. Kā citiem, tas jāprasa citiem. Man personīgi – labāk.
Arī finansiāli?
Jā.
Tev ir līgums tagad arī uz nākamajām divām sezonām...
Jā, es sezonas vidū parakstīju vēl uz diviem gadiem – līdz 2025. gada 30. aprīlim, ja nemaldos.
Vai tu līdzīgi kā spēlētājs vari diktēt savus noteikumus? Ja reiz esmu bijis tik labs, ka 70 spēles jums vajadzēja no manis, tad uz nākamo sezonu var arī sākt diņģēties par algas pielikumu? Kā jebkurā darbā droši vien...
Jā, kad man piedāvāja, nepilnu mēnesi iedeva laiku apdomāt, vai es kaut ko gribu izmainīt, pielikt klāt, noņemt nost. Viņi tādā ziņā ir ļoti atvērti un ļoti pretimnākoši. Mēs jebkuru jautājumu varam izrunāt, nav problēmu ar to.
Vācijas augstākajā līgā šajā sezonā spēlē divi latvieši – Kaspars Daugaviņš, Miks Indrašis. Vai izdevās kādu no tām spēlēm tiesāt? Kādas bija šīs organizācijas, un kā mūsējie izskatījās tajās komandās?
Notiesāt izdevās. Man liekas pat, kad viņi viens pret otru spēlēja. Es teikšu – malači. Viņi ir profesionāļi, turklāt augsta līmeņa.
Kaspars ir savas komandas rezultatīvākais spēlētājs, tagad ir mainījis komandu. Mikam salīdzinoši varbūt nebija tas sniegums tāds, kādu komanda gaidīja...
Es domāju, viņam starts nesanāca, bet pēc tam aizgāja. Punkti gāja, pirmie vārti bija fantastiski – viņa lakrosa stilā. Es nezinu, ko viņi paši domā un saka, bet man liekas, ka viņam diezgan pozitīva sezona bija.
Stāsti par sevi. Pilnas halles – kā ir tādā atmosfērā? Dažas arī mazas halles, bet līdzjutēji droši vien ir ļoti tuvu un ļoti aktīvi?
Atmosfēra ir tāda, ka viņi tur pavisam savādāk fano. Visu spēles laiku dzied un mēģina uzmundrināt komandu. Atmosfēra tur ir vienreizēja. Es domāju, arī visi spēlētāji to ir intervijās teikuši. Man liekas,
ceturtdaļfinālā Ķelne pret Manheimu – sešās spēlēs tika rekords uzstādīts – nepilni 100 tūkstoši klātienē sešas spēles skatījās.
Jā, ja 100 000 izdala ar seši, tad var saprast, cik vidēji vienu spēli apmeklēja. Cilvēki mīl šīs komandas, neskatoties uz to, ka, es pieļauju, lielākā daļa sastāva nerunā vāciski. Lai gan daudzi ir vācieši pēc pases...
Viņiem tur tas tā ir pieņemts. Es domāju, ka viņiem ar to vispār nekādu problēmu nav. Tur visi angliski saprot. Es arī ar visiem angliski runāju.
Tas, ka saprot, ir skaidrs, bet lojalitāte, tas patriotisms pilsētās, kur komandas bāzējas, arī no fanu puses...
Man liekas, ka tāpat kāda puse komandas, ja ne vairāk, ir vācieši. Vienmēr ir kāds spēlētājs, kurš tur jau ir ilgu laiku, nācis no tās sistēmas. Viņi jau katra pilsēta par savu komandu fano tāpat kā mums. Tas pats Rīgas "Dinamo" arī.
Profesionālais sports. Ar laiku tas, protams, tiek pieņemts, arī tradīcijas veidojas. Tiesāšana Vācijā un pasaules čempionātā. Kas tev būs jāmaina tagad savā rīcībā, vērtējumos un tiesāšanas rokrakstā?
Es domāju, ka nekas. Vācijā mēs tiesājam pēc IIHF noteikumiem 100%, tas standarts, man liekas, ir tieši tāds pats kā pasaules čempionātā. Man neko mainīt nevajadzēs.
Kā notiks tiesnešu ierašanās uz čempionātu? Kāds ir jūsu grafiks pirms čempionāta?
Mēs ierodamies 8. maijā. Visi tiesneši ierodas Rīgā, mums ir sapulce, ir ledus koptreniņi. Tad mūs sadalīs pa grupām. 11. maijā viena grupa dosies uz Somiju, otra grupa paliks šeit.
Ņemot vērā, ka Rīgā spēlē Latvija, tu drīzāk tiesāsi Somijā?
Es domāju, ka mēs ar Dāvi [Zundu] visdrīzāk Somijā. Varbūt kaut kas mainās.
Interesanta nianse bija Pekinas ziemas spēlēs. Vai tas bija kovida ietekmē, kad tiesnešu arī nebija tik daudz, kā gribētos, bet tu biji rezervists Latvijas un Dānijas spēlē. Tu netiesāji šo spēli, bet, ja nu kas būtu ar galvenajiem tiesnešiem gadījies, bija iespējamība, ka tu tiesātu to spēli. Vai tas ir nākotnes virziens?
Es domāju, ka jā.
Tagad vairs neskatās, no kuras valsts tu nāc. Viņi tīri skatās tavu profesionālo darbu.
Es tiku brīdināts, ka, iespējams, es arī kādu Latvijas spēli tiesāšu.
Tiesneša izaicinājums – tas brīdis man šķiet interesants, kad visiem ir spuras gaisā. Tiesnesis ir sliktais – viņš ir uztaisījis kļūdu, mēs tagad gaidām. Kas ir tiesneša galvā tajā brīdī, kad treneris saka: "Viss, tagad ejiet skatīties."
Patiesībā nekas. Mums galvenais ir pareizu lēmumu pieņemt. Mēs zinām, ka mums parādīs to video atkārtojumu no visām iespējamajām kamerām, visiem iespējamajiem leņķiem. Mums tikai jāpieņem pareizs lēmums.
Kā top šī prasme atzīt savu kļūdu? Tas ir neizbēgami – tev jāprot atzīt savu kļūdu, lai tevi cienītu pēc tam. Ja tu iespītēsies, teiksi: "Nē, man ir taisnība, ejiet visi pupās!", nebūs labi...
Ja runājam par trenera izaicinājumu, tad tā jau nav kļūdas atzīšana.
Tā hokeja spēle ir nenormāli ātra, ripa lido ap 200 kilometriem stundā. Citreiz tu vari vienkārši nepamanīt, vai ripa šķērsoja vārtu līniju vai ne.
Par to pašu vārtsarga bloķēšanu, kad visi spēlētāji iet uz vārtiem – tu vari to nepamanīt, vai pieskārās vārtsargam vai nepieskārās. Varbūt aizsargs viņu pastūma. Varbūt tu tajā mirklī koncentrējies vairāk uz ripu. Tāpēc tika izdomāts trenera izaicinājums. Viņiem ir iespēja 45 sekundes, ja nemaldos, ātri paskatīties to momentu, pirms tiek izdarīts iemetiens. Ja viņi uzskata, ka vārti ir gūti nepareizi vai ripa nav šķērsojusi vārtu līniju, viņi var pieprasīt trenera izaicinājumu. Tas ir par vārtsarga bloķēšanu. Ripas šķērsošanu mēs paši izlemjam.
Tu esi tiesājis olimpisko spēļu ceturtdaļfinālu, priekšā tev ir trešais pasaules čempionāts. Kādas ir tavas kā tiesneša profesionālās ambīcijas un mērķi?
Pirmajā pasaules čempionātā bija ceturtdaļfināls, olimpiādē bija ceturtdaļfināls, iepriekšējā čempionātā bija ceturtdaļfināls un bronzas spēlē es biju dežūrtiesnesis. Jācenšas. Pusfināls vai medaļas spēle. Apetīte aug ēdot. Vienmēr gribas vairāk.
Tieši tā. Mans novēlējums ir – aizķeries pēc iespējas ilgāk Tamperē un sagaidi tur mūsējos. Man liekas, visi par to būs priecīgi. Vienalga, kas tur beigās tiesās.
Paldies.
