Misijā Kosovā latvieši līdzdarbojas ar vieglo kājnieku rotu, kas ir integrēta ASV vadītajā daudznacionālajā bataljonā, un veic patrulēšanu, savu spēku aizsardzību, kaujas spēju uzturēšanu, kā arī ātrās reaģēšanas spēku uzdevumu izpildi. Ja vien apstākļi ļauj, brīvajā brīdī netiek palaista garām neviena hokeja valstsvienības spēle.
"Viss atkarīgs no dienas uzdevumiem un grafika, kā arī no tā, cikos sākas hokeja cīņa, bet ne katru spēli sanāk redzēt. Rezultātu šeit visi uzzina zibens ātrumā – mājās esošie ģimenes locekļi vai kontingenta biedri, kas seko līdzi spēlei, paziņo, kāds ir rezultāts, pat ja karavīriem pašiem nesanāk sekot līdzi hokeja spēlei," LSM.lv pastāstīja kaprāle Signe Brence.
Jautāti par iespaidiem, kas likuši sekot hokeja emocijām, karavīri labprāt kavējas atmiņās.
"No mazotnes jau agri sekoju čempionātam. Es dzīvoju mazā ciematā, kur bija viena daudzstāvu māja un dažas viensētas. Sākoties čempionātam, visi pulcējas uz hokeja spēlēm. Vienmēr no mājas tika iznests lielākais TV, sanesti krēsli, uzlikts Latvijas karogs – bez tā nevarēja nemazam sākt skatīties spēles –, arī alus," stāstīja viens no Latvijas karavīriem Kosovā. "Tad visi pulcējās, nervozēja pirms spēles sākuma, tika diskutēts par spēlētājiem, par to, kas spēlē ir jāizdara, un vienmēr tika cerēts par uzvaru. Sākoties spēlei, sarunas drīkstēja ietvert tikai hokeja tēmas – ne par neko citu kā tikai hokejs, nekāda negatīvisma, un ar cerību pilnu skatienu tika aizvadītas spēles minūtes. Katru gadu nemainīgi visi sanāca uz hokeja spēlēm, un, gadiem ejot, tas viss tika ieaudzināts, ka
valsts izlasei ir jāseko līdzi, jāatbalsta, jābūt karogam, jājūt līdzi un līdz pēdējam brīdim jācer uz to labāko. Un galvenais, ko izlase mums māca – nepadoties, lai arī cik grūti ir.
Čempionāta spēles var salīdzināt ar svētkiem – tie tiek gaidīti, tiem gatavojas, tie netiek izlaisti un tiek izjusts katrs moments."
"Man arī viss sākās jau no mazotnes, no laika, kad vēl darbi laukos bija katram īstenam latvietim. Mans tēvs bija patiess hokeja fans, kura uzdevumos notika visi lauku darbi. Sākoties pasaules čempionātam hokejā, neviļus apstājās arī viss tradicionālas lauku ikdienas darbu ritms, jo tad visa uzmanība tika veltīta TV ekrāniem," atmiņās pakavējās vēl viens miera misijas karavīrs. "Visa ģimene piesēdās pie TV, mamma sacepa maizes grauzdiņus, un vīri, kas jau bija pilngadīgi, vēra vaļā alus pudeles. Hokeja čempionāts bija laiks, kas apvienoja pat tos, kuri īsti līdz galam pat hokejam neseko, bet kopības mirklis un atbalsts bija jūtams katrā. Hokejs bija kā mazie ģimenes svētki, kuri tika sagaidīti ar prieku, satraukumu un cerībām uz lielām un skaistām uzvarām."
Hokeja svētki un līdzi jušana lielākoties sākusies jau no mazotnes ar saviesīgu kopābūšanu un pozitīvām emocijām, kopā ģimenes un draugu pulkā sekojot spēļu gaitai un sūtot pozitīvu enerģiju uz tuvākām un tālākām ledus arēnām.
"Neesam hokejā profesionāli eksperti, bet, mūsuprāt, primāri tas spēlētājs, kuram šeit jūtam līdzi, ir vārtsargs [Artūrs] Šilovs, kas ir Latvijas izlases līderis, vilcējs un nereti glābējs. Tāpat kā mūsu dienestā, komandā vienmēr ir kāds, kas velk visu uz augšu, kas zina īsto pieeju īstajā laikā un vietā. Šobrīd Šilovs ir tas, kurš uztur Latvijas izlasi augstā līmenī," stāstīja karavīri, jautāti par spēlētāju, kura panākumiem Kosovas misijā jūt līdzi viskaismīgāk.
Hokeja svētku epizodes Rīgā tuvojas noslēgumam, un, atskatoties uz notikumiem ledus arēnā, Latvijas karavīri, ja būtu mājās Latvijā, ir pārliecināti – ietu atbalstīt Latvijas izlases spēlētājus.
"Noteikti tā, kuru vēlētos redzēt klātienē, būtu spēle pret Čehijas valstsvienību. Intriga līdz spēles noslēgumam un patīkama uzvara ar ierakstu Latvijas sporta vēsturē," atzina karavīri.
Spēļu gaitai karavīri seko, pārvarot tehnoloģiju un robežu barjeras.
"Interneta ātrums šeit nereti nav tas labākais, tādēļ bieži vien pazūd savienojums, un parasti tas notiek spēlēs labākajos momentos. Tad šajos brīžos visi aiztur elpu un saķer galvas, kamēr interneta savienojums atgriežas un tiek uzzināts rezultāts – ir vai nav ielaisti vārti. Izņemot Latvijas kontingentu, ir novērots, ka savām hokeja spēlēm seko līdzi arī Ungārijas karavīri," paskaidroja kaprāle Brence.
Kosovā karavīru brīvā laika un atpūtas teltī, kur iekārtota vieta hokeja TV translācijām, līdzās "Sarauj, Latvija!" skan arī "Aiziet!" un misijas topa sauklis "Met pa kasti!", taču ikviena laba hokeja epizode tiek atbalstīta ar emociju vilni.
