Atzinība Freibergam ir patīkama arī tādēļ, ka komandas panākumos tiek novērtēti aizsardzības spēlētāji, kas statistikā nav visaugstākajās ailītēs. Freibergs oktobrī 11 spēlēs guva trīs vārtus un divreiz rezultatīvi piespēlēja, bet viņa lietderības rādītājs bija +9.
Mārtiņš Kļavenieks: Tev balanss ļoti labs – gan iekrāti punkti un spēle aizsardzībā, gan arī liels spēles laiks vidēji virs 20 minūtēm.
Ralfs Freibergs: Jā, sakrita, ka mums divi aizsargi guva traumas. Viens no viņiem bija vadošais aizsargs komandā, un man uzticēja to lomu. Spēju tikt ar to galā un pierādīju, ka varu spēlēt gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.
Čehijas hokeja ekstralīgā oktobra labākais spēlētājs saņem arī kādu fizisku apbalvojumu, vai tas ir tikai tāds publisks tituls un atzinība zināšanai un pieņemšanai?
Neesmu dzirdējis, ka kaut ko apsola vai dod, bet zinu, ka pirms trīs gadiem līga deva uz mēnesi jauno [automašīnu "Škoda"] "Kodiaq" braukāt ar uzlīmēm mēneša spēlētājam, bet pēdējos trīs gadus, man liekas, to neesmu redzējis un dzirdējis.
Patīkami par atzinību un novērtējumu no līgas puses, ka iedeva latvietim – ne pēc punktiem, bet pēc padarītā darba laukumā.
Tomēr ir spēcīga līga un spēcīgi vietējie spēlētāji. Primāri katrā līgā grib savējo parādīt kā labāko, bet šajā mēnesī iedod latvietim. Tas ir patīkami.
Pēc sajūtām tev arī šķiet, ka šī ir sezona, kurā viss iet no rokas? Ne velti gandrīz nosaucu tevi par rezultatīvāko aizsargu, jo, skatoties pēc punktu progresijas, tu ej Čehijā pirmo sezonu līmenī.
Vai veiksmīgākā, grūti spriest. Spēlētājam ir svarīgi, ka treneris uzticas. Laiž bieži laukumā gan vairākumā, gan mazākumā un uzticas nosargāt iznākumu spēles beigās. Ir patīkami just atbalstu no treneriem, un tu vairāk cīnies par komandas uzvaru, nevis par [saviem] punktiem. Man jau tāds vecums, ka es tiešām par saviem punktiem nedomāju – man ir svarīgi uzvarēt. Es gribu uzvarēt katrā spēlē, un tie punktiņi, ja nāks līdzi, būs patīkami, bet primārais man ir komandas uzvaras.
Kā tavs komandas biedrs un tautietis Oskars Batņa ir iejuties komandā? Viņš ir pierakstījies līgā arī ar diezgan pailgu diskvalifikāciju... Grūti viņam gāja ar pirmajiem vārtiem, bet, kad tie atnāca, tad jau sāka birt...
Šajā sezonā ir daudz ārzemnieku no citām līgām sabraukuši, un reti kurš uzreiz sezonas sākumā ir iejuties. Ir pacelts arī liels jautājums par leģionāriem Čehijas līgā, kāpēc viņu ir tik daudz, jo nerāda sniegumu. Tas nav attiecībā uz Oskaru, bet vispāri.
Daudziem ārzemniekiem, vai no Somijas līgas rezultatīviem spēlētājiem atnākot, vai no Slovākijas, viņi nespēja parādīt tik augstu sniegumu līdzvērtīgi vietējiem čehu spēlētājiem.
Oskaram sākumā jāpierod pie Čehijas hokeja, kas ir diezgan fizisks, daudz fiziskāks nekā, piemēram, Somijā. Pie tā jāpierod, un tas prasa laiku, lai ielektu tajā iekšā. Viņš ir malacis – izdarīja, saprata, kā tā līga strādā. Sāka goli sāka krist iekšā, gāja priekšā uz vārtiem, bakstījās un cīnījās. Jā, [četru spēļu] diskvalifikācija, bet izturēs un spēlēs tālāk.
Par kuru no pārējiem Čehijas līgas latviešiem tev ir vislielākais prieks, kurš varbūt spēlē acij tīkamāko hokeju vai vienkārši labi jūtas savā komandā?
Visi cenšas, visi spēlē, visi ir novērtēti. Interesanti ir paskatīties par spēlētājiem, kas pirmo sezonu iesāka Čehijā, kā viņiem ir pierast. Palasot Čehijas medijos, gan paklausoties podkāstus, ļoti labas atsauksmes par [Plzeņas "Škoda" aizsargu Kristiānu] Rubīnu nāk. Īpaši par pēdējo spēli, kuru viņš aizvadīja svētdien [3. novembrī] pēc lielās traumas. Te, Čehijā, viņu novērtē eksperti. Arī pārējie visi malači, visi cīnās, mēģina izsist vietu zem saules, jo nākošgad, visticamāk, mainīsies noteikumi Čehijā. Leģionāru ierobežojumi stāsies spēkā, tā ka ir ļoti svarīgs gads visiem ārzemniekiem, lai pierādītu, ka viņi var izsisties nākošgad tikt sastāvā Čehijas klubos.
Šosezon ir ļoti labi sevi jāparāda, lai dabūtu vietu nākamgad?
Tieši tā, viena no retajām līgām Eiropā, kur varēja, trīs gadus nospēlējot, iegūt Čehijas licenci, un vairs neskaities leģionārs. To viņi beigs no nākošā gada. Konkrēts lēmums vēl nav pieņemts, bet, visticamāk, tas tiks pieņemts nākošajā sezonā.
Tie, kam tie trīs gadi līgā netiks nospēlēti, mūžam skaitīsies leģionāri Čehijas līgā.
Par laimi, pēc pēdējās informācijas, es neskaitīšos leģionārs. Tie, kuri jau neskaitās leģionāri, tiem to nost neņems, bet ar nākošo gadu vairs nevarēs tādu [statusu] iegūt Čehijas līgā.
Kā tu izmanto pauzi čempionātā, un Latvijas izlase arī nesanāk kopā novembrī?
Es atpūšos Latvijā – man ir pirmais gads, kad ģimene palikusi Latvijā ar meitas sākšanu iet skolā pirmajā klasē. Izglītība ir svarīga. Pavadu [laiku] ar ģimeni, ar sievu kopā. Katru iespējamo stundu braukāju apkārt, gan ar vecvecākiem tiekos, gan visu daru.
Politiskajiem procesiem arī seko līdzi?
Ļoti sekoju līdzi – kā vienmēr esmu lietas kursā par visām lietām. Visi noteikti prasītu par [ASV] prezidenta vēlēšanām, kā tur būs. Man ir savs viedoklis par to visu...
Bijušais tenisists Ernests Gulbis teica, ka viņš viennozīmīgi ir par Donaldu Trampu...
Es esmu par to, ka abi ir labi kandidāti. Esmu dzīvojis Amerikā, un man patīk par politiku interesēties, par visām lietām, kas katrā valstī notiek. Es pazīstu tos cilvēkus, zinu viņu viedokli, ko viņi domā un kā viņi uztver lietas, kā būtu jābūt nākotnē. Man ir savs viedoklis, un redzēsim, kāds būs iznākums. Bet
man ļoti patika, kā pateica Polijas premjerministrs Donalds Tusks, ka mums, Latvijai un Eiropai, Polijai nevajadzētu uztraukties tik ļoti par Amerikas prezidenta vēlēšanu iznākumu, bet uztraukties pašiem par saviem lēmumiem un uztraukties par savu drošību primāri.
Nevis gaidīt uz brīnumiem no citiem. Mums visiem kopā jādomā par Latvijas nākotni un visi risinājumi ir jāveic pārdomāti uz priekšu, tālredzīgi.
Decembra pauzē Latvijas izlasē tev būs jāspēlē, vai varēsi atpūsties?
Šogad bija patīkami, ka [izlases] galvenais treneris un ģenerālmenedžeris atbrauca uz Čehiju. Liekas, pirmā reize, kad viņi bija Čehijā, un sanāca gan izrunāties, gan vakariņās aiziet. Pēc neoficiālas informācijas, decembrī es netiku izvēlēts, bet viss var mainīties, var traumas būt. Piemēram, tagad Čehijas izlasei pārtraukumā četri cilvēki pāris dienās izkrita. Man ir 33 gadi un, domāju, ka viņiem [izlasē] kaut ko uzreiz nav ko pārbaudīt, bet es devu savu piekrišanu un izrādīju vēlmi, ka es labprāt arī dotos turp [uz izlasi].
