Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Uz brāļiem Reišuļiem motokrosā aci met spēcīgākās komandas

Harijs Vītoliņš: Viss tikai sākas

Pasaules čempionāts bija sākums jaunai spēlei. Saruna ar hokeja izlases treneri Hariju Vītoliņu

Latvijas hokeja izlasei pasaules čempionātā sasniegt nebijušus bronzas medaļu augstumus palīdzēja pārorientēšanās uz  kolektīvu beznosacījumu gatavību atdot visu kopīga mērķa sasniegšanai, un situācija atšķīrās no laikiem, kad pusi sastāva veidoja Rīgas "Dinamo" spēlētāji, intervijā Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" pastāstīja valstsvienības galvenais treneris Harijs Vītoliņš.

Treneris nesola, ka pēc pakāpšanās jaunā līmenī izlase ik reizi no pasaules čempionātiem vedīs mājās tikai medaļas, tomēr Vītoliņš ir apņēmies nepazaudēt komandā pašaizliedzību un spēles izpratni, lai arī turpmāk hokeja pavasaros līdzjutējiem būtu ar ko lepoties.

Dāvids Ernštreits: Daudzās un dažādās situācijās esam runājuši. Šī droši vien ir visskaistākā?

Harijs Vītoliņš: Jā, ir tāda gandarījuma sajūta par labi padarītu darbu. Mēs reāli sākam lēnām saprast, ko esam izdarījuši. Kad mēs tos tūkstošus uz ielas redzējām, to cilvēku atbalstu, prieka asaras cilvēkos, tad tu skaties: jā, laikam ir padarīts labs darbs, un jūties gandarīts.

Trakākā ballīte bija naktī pēc uzvaras spēlē par bronzu?

Neteikšu, ka ballīte, bet trakākais svinēšanas posms kopš brīža, kad izlēcām visi uz ledus un tikām līdz ģērbtuvei, viennozīmīgi. Ballīte, es teikšu, bija normāla. Mēs zinājām, ka no rīta lidojam prom. Visa komanda apsēdāmies ar radiem, draugiem, sievām, draudzenēm, bērniem, paēdām vakariņas, pasniedzām [vārtsargam Artūram] Šilovam balvu un paziņojām. Latvijas prezidents [Egils Levits] piedalījās ar mums vakariņās. Bija tādas interesantas vakariņas.

Jāsvin ir kārtīgi, katrā vecumā savādāk. Tas dzīves rūdījums jau visu saliek pa plauktiņiem, bet visi sveiki, veseli un labā formā. Tās ierašanās emocijas, kad jūs pārlidojāt Rīgu, Brīvības pieminekli – ko no loga varēja redzēt?

Visu. Tas bija pārsteigums, kad mums pilots paziņoja, ka mēs uztaisīsim goda apli, tas likās: vou! Tik zemu virs Rīgas pārlidot. Tur nevajadzēja ne tālskati, neko. Varēja redzēt tās tūkstošu masas, kas stāvēja ap Brīvības pieminekli. Tas bija fantastiski – kas tāds nebija piedzīvots. Kā es saku,

šajā čempionātā viss notiek pirmo reizi un ir tik daudz visa kā.

Emocijas visu laiku rodas jaunas un jaunas.

Es jau brīnos, ka jums emociju ir tik daudz. Jo ir tik daudz to brīžu bijis – uz ledus, ģērbtuvē, ar radiem un tagad pie pieminekļa. Kā jums visam tam pietiek rezervju?

Visu laiku nāk kaut kas jauns. Kad mēs lidojām un mums paziņoja, ka izmetīsim goda apli, no sākuma visi tā domāja: "Ko tas nozīmē?" Kad redzēja, ka tik zemu un patiešām var saskatīt visus cilvēkus, tad tas bija iespaidīgi.

Teici, ka tev bija pat žēl visu to cilvēku, kuriem tu nevarēji autogrāfus iedot, un ar visiem nevarēji nobildēties pie pieminekļa...

Bija tāda sajūta, ka tie entie tūkstoši atnākuši un visi grib tev labu novēlēt, paprasīt autogrāfu. It kā tu pieej klāt, bet zini, ka katram tu to nevari izdarīt. Emocijas ir tādas, ka gribas pie visiem pieiet, dalīties, bet tajā pašā laikā zinu, ka tas nav iespējams. Liels paldies tiem cilvēku tūkstošiem, kas ieradās. Liels paldies par viņu atbalstu. Es teikšu, ka bez viņiem tāda rezultāta nebūtu.

Ja par pašu pasaules čempionātu un emocijām, tad no tevis atmiņā ir tikai viens vienīgs emocionāls dusmu izvirdums spēlē pret Kanādu, tās beigu daļā, kad Vītoliņš pagriezās un pārbaudīja aizsargstikla izturību. Kas tev pašam bija visgrūtākais, emocionāli sarežģītākais brīdis turnīrā?

Bija posmi. Es neteikšu, kurš tieši bija sarežģītākais. Spēle ar Šveici viennozīmīgi bija par astotnieku. It kā liekas, vieta [elitē] saglabāta, visas it kā labas spēles, laba sērija, bet tā spēle bija tāda, ka bija ņemama. Gribas vinnēt. Zini, ka mēs varam tikt tālāk. Puiši bija tā mobilizējušies, tur patiešām bija emocijas. Iedzinēju situācijā, kad mēs atkal spējām izlīdzināt [rezultātu] un pēc tam noturēt – tad likās: "Vou, mēs esam tikuši!"

Nākamais posms - likās jā, zviedri, un forši – esam mājās dabūjuši ceturtdaļfinālu, bet tajā pašā laikā likās, ka apstāties arī negribas, jo esam to brīdi sasnieguši.

Atceros pēc savām emocijām, ka nebija liela ticība tam, ka tu vari tālāk tikt. Šoreiz puišu atdeve un cīņasspars radīja ticību, ka mēs varam tālāk [tikt]. Tās nav beigas, mēs varam kaut ko vēl vairāk.

Vai tā bija īsta ticība vai tāda metode?

Tā bija ticība, jo es kā treneris vairāk skatos spēles saturu. Tas spēles saturs, pašatdeve un kustība, azarts, spēka spēle radīja to, ka mēs neesam gatavi nospēlēt tikai tā vienkārši.

Kāpēc šogad? Tāds azarts, tāda vienotība?

Es domāju, daudz kas pamainījās. Pēdējos gadus bija "Dinamo Rīga". Uz tā pamata puse komandas vienmēr bija no "Dinamo", kas visu laiku, visu gadu šeit spēlē un ir iegājuši tādā rutīnā. Varbūt pasaules čempionāts nebija tāds izaicinājums.

Šogad atkal pirmo reizi visiem bija jāmeklē vieta Eiropā. Visi ņēmās un cīnījās par vietu sastāvā.

Tagad ir iespēja atkal atgriezties mājās un vēl čempionāts ir mājās. Zini, ka vēl publika būs, tu publiku neesi izjutis. Tas viss kopā tā sasummējas. Tas viens gads visu sagrieza.

Kaut kas līdzīgs kā jūsu jaunībā, kad sabraucāt kopā no visas pasaules?

Jā, tā ir. Man patika, ka mēs uzreiz ar visu komandu sarunājām tā, ka vai nu ejam visi pēc vieniem noteikumiem, vai, ja kādam kaut kas nepatīk, tad labāk mēs uzreiz pasakām paldies un bez nekādiem pārmetumiem lai iet atvaļinājumā. Kā es saku, ir jāsaprot, ka izlasē ir pavisam cits hokejs nekā klubā. Puiši to saprata, un man patika, ka mēs pārorientējāmies uz to, ka viņi spēlē tā, kā izlasē jāspēlē, nevis tā, kā pierasts klubā.

Visu turnīra laiku šis tavs klasiskais citāts vijās cauri. Jau sākumā vienojamies, ka nečīkstam. Ja kaut kas nepatīk, tad sakiet uzreiz. Vai nu turpinām, vai šķiramies kā draugi jau savlaicīgi. Kā tu to pateici komandai? Katram individuāli pirms turnīra?

Bija ar spēlētājiem individuālas sarunas, bet pēc tam savācās visa komanda un es pateicu, ka sāksim ar to, kāpēc mēs šeit esam ieradušies. Es teicu, ka katrs var to izlemt un saprast, vai ir gatavs iet tam visam cauri un koncentrēties, ka viņš spēlē izlasē, nežēloties par to, cik viņš spēlēs, kurā maiņā un ar ko spēlēs kopā. Viņš ir gatavs vienkārši cīnīties par vietu sastāvā. Forši bija tas, ka visi spēlētāji pateica: "Jā, mēs esam gatavi to visu darīt."

Nebija neviena, kas pateiktu: "Ja es nezinu, ar ko es spēlēšu, cik es spēlēšu un kurā vietā spēlēšu, tad es nespēlēšu."

Tādu cilvēku nebija. Mēs no pirmās dienas sākām to visu darīt. Protams, ka tā attieksme samainījās.

Kad sāki darbu ar Latvijas hokeja izlasi 2021. gada vasarā, tu iecēli Teodoru Bļugeru par izlases kapteini. Kaspars Daugaviņš tika pabīdīts malā. Pēc Pekinas ziemas olimpisko spēļu neveiksmes Kaspars teica: "Viss. Paldies!"  Likās, ka tur ir kaut kāda saikne. Pēc tam tu brauci uz Vāciju skatīties, kā spēlē mūsējie, parunāties. Vajadzēja?

Protams. Es arī gadu iepriekš pie Kaspara aizbraucu, kad viņš vēl Šveicē spēlēja. Es saprotu, kādas ir tās emocijas, kad neizdodas turnīrs, ja mēs par olimpiādi runājam. Tas bija pirmais brīdis. Mēs zinām, kāds ir Kaspars. Viņš ir emocionāls. Viņš uzreiz paziņoja: "Viss, es vairāk negribu. Lieciet mani mierā. Es beidzu. Ļaujiet man koncentrēties."

Vai tur apakšā bija kaut kāds jūsu attiecību stāsts?

Nē. Es Kasparu ļoti labi pazīstu. Mums ir ļoti labas attiecības. Daudziem liekas, ka mēs ar viņu esam bijuši kopā Maskavas "Dinamo", kad viņš tika atlaists, "Spartak" [līgums] nav pagarināts. To jau lemj [kluba] vadība, to nelemju es. Es tajā brīdī biju tikai trenera asistents. Manis teiktais vispār nevienu pat neinteresēja, ko es domāju par viņu. Kad tikāmies Šveicē, es Kasparam teicu: "Par agru sevi norakstīt." Es teicu, ņem vienkārši gadu pauzi no izlases, parādi sevi labi vietējā čempionātā, sakoncentrējies vietējam. Ja sezona tev iet, tad pats redzēsi, mēs sazvanīsimies un izdomāsim, ko tālāk darīt. Patiešām, viņam bija ideāla sezona, laba sezona.

Kad sazvanījāmies, Daugaviņš pat neprasīja: "Kur un ar ko es spēlēšu?" Viņš teica: "Ja esmu vajadzīgs, tad es braucu. Esmu gatavs braukt un cīnīties. Ja tu mani ņemsi kandidātos."

Es jau neteicu, ka es viņu ņemu uzreiz pirmajā maiņā. Es nevienam spēlētājam nesolīju, ka viņš būs pirmajā vai otrajā maiņā. Neviens pat neprasīja. Tur jau ir tā pieeja, es ceru, ka tas ir pirmais solis, ka spēlētāji saprot, ka izlase ir izlase un klubs ir klubs.

Papildlaikā pret Ameriku, kad trīs spēlētāji bija laukumā un viens no tiem bija Kaspars Daugaviņš, otrs bija Dans Ločmelis – jaunākais izlases spēlētājs, trešo [Kristiānu Rubīnu] mēs, protams, arī zinām, kurš guva uzvaras vārtus. Arī simboliski kaut kādā mērā?

Tas viss sakrita. Laikam tās zvaigznes sakrita. Kad mēs likām trijniekus kopā, bija doma Kasparu likt vai nu ar Ābolu, vai Rūdi [Balceru] ar Ābolu. Tā kā Kaspars ar Ābolu spēlēja visu laiku mazākumā kopā, likās, ka viņi ir tāds smagnējs pāris.
 

Konkrētajā spēlē?

Jā. Tad domājām, ka ar Rūdolfu tomēr Ābolam būs labāk. Kur Kasparu likt? Kapteinis ar kādu jāliek. Dans sēdēja man tieši priekšā. Es teicu Ločmelim: "Gatavs esi pagarinājumā spēlēt?" Viņš tik pārliecinoši: "Jā!" Es teicu Kasparam: "Jauno ņemsi savā paspārnē?" Kaspars: "Protams, ar viņu var spēlēt." Pirmajā maiņā viņi abi iziet. Ločmelis nepieskārās ripai, bet piespēle bija domāta viņam. Simboliski sanāca, ka mūsu jaunā paaudze kopā ar kapteini noslēdza to turnīru. Kaut kas salikās kopā. Tā tam bija jābūt.

Par papildlaikiem. Bija jau vēl viens – pret Čehiju, kas salauza turnīru mums par labu. Tas punkts, kuru nopelnījām, pateicoties Oskara Batņas vārtiem. Tu jau pēc tam lieliski nospēlēji teātri un teici: "Protams, ka Batņa bija laukumā." Labi, tas nebija teātris. Es saprotu, ka tā ir tava pārliecība, ka visiem ir jāspēlē. Tajā pašā laikā, protams, daudzi hokeja cilvēki teica: "Paga, kāpēc tāda izvēle? Ko tas Vītoliņš domā?" Ko tu gribēji parādīt?

Es neko negribēju parādīt. Oskars patiešām līdz čehu spēlei rādīja labu spēli. Viņš rādīja fizisku, labu spēli. Ātru spēli, viņš mācēja iemetienos vinnēt, viņš mācēja ļoti labi tikt galā ar savu personīgo pretspēlētāju. Kad tie pāri jāizvēlas, tad liekas: Dzierkals – tas ir ātrums, Oskars – tā ir drošība. Tajā brīdī, pēc tām divām pavadītajām spēlēm Oskars bija pārliecinošs spēlētājs, kuru var laist jebkurā momentā. Arī tās iepriekšējās divas spēles parādīja, ka viņš nezaudē savu spēlētāju aizsardzības zonā. Tas radīja iespaidu, ka arī trīs pret trīs viņš varēs nospēlēt, ja mūs iespiedīs zonā. Ja pēkšņi jāņem iemetiens, tad viņš bija viens no labākajiem tajā brīdī. Tas viss salikās kopā, un Oskars ideāli nospēlēja.

Tie tad nav nekādi Vītoliņa principi, ka jāspēlē visiem, bet pēc spēles līmeņa?

Jā, tu skaties tajā brīdī, kā katram iet tajā spēlē. Un vēl atceries iepriekšējo momentu, kurš kādā situācijā ir bijis. Vai viņš varēs tikt galā ar konkrēto situāciju vai nē. Tas tā intuitīvi.

Vai Batņa varētu būt viens no tādiem atklājumiem ar savu spēles līmeni šajā čempionātā?

Es domāju, ka jā. Šogad viņš parādīja sevi no citas puses. Visi Oskaru uzskatīja…

Tarāns.

Viņš šajā čempionātā mācēja salikt to visu kopā kā tarānu, bet tajā pašā laikā sāka izjust spēli, sāka atrasties pareizās situācijās, atrast pareizos momentus, pareizos risinājumus. Ātruma ziņā viņš arī pielika, nebija tāds smagnējs. Es domāju, ka šis bija viennozīmīgi viņa čempionāts.

Rihards Bukarts – izlases rezultatīvākais spēlētājs. Vai bija pārsteigums trenerim?

Noteikti nē. Rihards jau pagājušogad sevi labi parādīja. Sākumā spēles varbūt kāda aizgāja, kāda neaizgāja, bet mēs zinām, ka viņš uzbrukumā ir ļoti bīstams. Tajā brīdī, kad mēs samainījām – no sākuma Rihards bija sagatavošanās posmā ar Dzierkalu kopā, kaut gan viņi arī sagatavošanās posmā meta vārtus iekšā – pēc tam mēs samainījām ar Indraši, un viņiem aizgāja. Negribējās vairs viņus jaukt. Mēs redzējām, ka svarīgākajos momentos viņi atrada savu sapratni un patiešām labi nospēlēja.

Ir daudz ko runāt par atsevišķiem spēlētājiem, jo, galu galā, mūsu vārtsargs Šilovs ir turnīra vērtīgākais spēlētājs (MVP). Tas ir pārsteigums un viena neticama lieta pēc otras...

Jā, tā ir. Kā mēs teicām: pat Artūru Irbi apsteidzis. Irbe arī bija par labāko vārtsargu atzīts savā laikā. Taču dabūt MVP – tas ir solis vēl uz priekšu.

Par Latvijas izlases un čempionāta vērtīgāko spēlētāju Šilovu – tas ir tomēr fakts, par kuru mums ir vairāk jārunā. Kā to uzticību viņš iemantoja arī tavās acīs?

Mums bija plāns. Labi, ka mēs pieturējāmies pie tā plāna. Mēs neļāvām vaļu emocijām, ko mēs dzirdējām apkārt, kur vajag likt to un to. Viennozīmīgi Ivars [Punnenovs] bija pelnījis būt par pirmo vārtsargu, ja sākam no paša sākuma.

Tas bija tavs plāns?

Viņš bija ieradies [treniņos]  no pirmās dienas. Mēs domājām: Šilovs būs vai nebūs? Mēs nezinājām, kā būs ar Gudļevski. Cilvēks ir trenējies pusotru mēnesi un atdevis visu, patiešām labi nospēlējis pret Šveici.

Kad pienāk pirmā spēle, kā tu viņam neuzticēsies? Tad es vienkārši salauzīšu komandu.

Mēs teicām: "Skatīsimies pēc situācijas, bet turnīru viennozīmīgi iesāks Ivars." Tā sakrita, ka tā spēle neaizgāja. Ātri divi vārti mazliet to spēli salauza. Es domāju, ka Ivars to visu saprata. Iestājās Šilovs, un tā viņa stāvēšana liecināja par pārliecību. Bija nākamā spēle, un tu atkal jūti, ka ir. Beigās konstatēju, ka

šajā turnīrā ir nevis tā, kā mēs sākumā teicām, ka varbūt būs trīs vārtsargi, izkristalizējās tas, ka būs viens.

Tajā pašā laikā vārtsargu kolektīvs, es domāju, šogad bija ļoti fantastisks. Viņi cits citu atbalstīja, Artūrs [Irbe] ar visiem diskutēja, runājās. Es domāju, ka vienaldzīgs neviens nepalika. Mēs redzējām, kā Ivars priecājās, kā Kristers [Gudļevskis] priecājās. Man liekas, viņi tā priecājās, it kā paši būtu tur bijuši laukumā. Viņi atbalstīja Šilovu. Mums bija ļoti labs vārtsargu kolektīvs. Tie bija 50% no uzvarām, kā vienmēr saka.

Ko tas var mainīt Šilova karjerā? Atzīšana par labāko spēlētāju turnīrā.

Es domāju, ka tas ir vēl augstāks solis. Skatāmies pagājušo gadu, kad viņš arī sevi labi parādīja – pēc statistikas bija otrais labākais vārtsargs.

Lieliski aizvadīja pasaules čempionātu...

Pirmajā brīdī bija tā, ka zvanīja amerikāņu menedžeri un prasīja: "Ko jūs domājat par Šilovu?" Likās, ka interese ir liela. Taču vasara pagāja, viss normalizējās, tu iesāc, bet tur jau viss ir saplānots. Kā mēs redzējām, šogad viņš dabūja tikai divas spēles spēlēt NHL. It kā gaidījām, ka varētu viņam vairāk uzticēties, jo tomēr čempionāts parādīja, ka viņš ir gatavs. Tur ir sava sistēma, kuru viņi negrib lauzt. Ir ieplānots viņam pirmajā sezonā tik procenti spēļu, otrajā – tik un tik.

Es ceru, ka ar savu MVP Šilovs salauza to NHL sistēmu, ka nav jāgaida divi trīs gadi, kamēr tiksi tur.

Varbūt ir laiks uzticēties viņam vairāk un paskatīties, vai viņš var jau uzreiz nākamgad. Es ceru, ka viņam tas dos nevis tikai runas, ka labi nostāvēja, bet tomēr visa turnīra labākais MVP – tas ir ļoti labs bonuss. Es ceru, ka tas palīdzēs īpašniekiem mainīt viņu plānu un mazliet tomēr skatīties pēc būtības.

Par vienu spēlētāju tomēr gribu vēl individuāli parunāt tāpēc, ka viņš guva divus vārtus pēdējā spēlē. Tas ir Kristiāns Rubīns. Kad jūs viņu pieteicāt turnīram pēc izstāšanās Amerikas hokeja līgā, man vienu brīdi pašam piezagās tā sajūta izlasē mehānisms strādā, aizsardzība strādā labi, tagad atbrauks Rubīns no Amerikas, kaut kur ieliks iekšā. Faktiski es to gandrīz tulkoju kā tādu lojalitātes apliecinājumu, ka viņš ir gatavs braukt jebkurā brīdī, ir lielisks piemērs visai Latvijai, ka tā ir jārīkojas. Beigās viņš bija tas, kurš izšķīra likteni.

Tas bija solis, kas parādīja, ka mēs neapstājamies, ka viss vēl priekšā.

Ka tā nav pēdējā spēle?

Protams, viss vēl priekšā.

Kā mēs teicām sapulcē, kad Rubīns ieradās: "Mēs tikai tagad sākam."

Lai parādītu to, ka mēs kā treneri arī darām visu, lai stabilizētu, uzlabotu komandu, ka mēs netaisāmies apstāties. Tāpēc arī pieteicām Golovkovu. Mēs varējām nepieteikt, jo mums bija pietiekami daudz spēlētāju četrām maiņām. Es teicu, ka mēs nevaram parādīt komandai, ka mēs apstājamies un ietaupām vietu, lai vienkārši pateiktu: "Četras maiņas mums ir. Kāda starpība, vai divi sēž rezervē vai trīs." Papildu spēlētāju pieteikšana rada kādu impulsu, ka mēs iesim tālāk. Mēs tajā brīdī vienkārši pie tā negribam apstāties. Tas arī parāda to, ja ir pieteikti jauni spēlētāji, arī pārējie saka: "Treneri laikam plāno iet tālāk." Ja kāds nevilks, ir iespēja samainīt.

Sīkumu nav ne praktiski, ne psiholoģiski, strādājot ar komandas garu. "Tas ir tikai sākums" – tādus vārdus mēs dzirdējām no daudziem mūsu spēlētājiem. Ko par to saka Harijs Vītoliņš? 

Es gribētu teikt, ka tas ir tikai sākums. Es domāju, ka mēs visi esam uzlikuši sev kādu atbildības slieksni, no kura vajadzētu sākt strādāt. Tas nav domāts tā vispār, ka jāmaina uzskats, izlases-klubu princips. Tas nenozīmē, ka mēs tagad sakām, ka nākamgad mēs būsim tikai otrie vai pirmie.

Tas ir sākums jaunai spēlei, kādu es redzēju šogad. Tā spēle nedrīkst nākamgad pazust.

Tas ir mans pirmais uzdevums – nepazaudēt to spēles intensitāti, spēles izpratni, azartu, pašatdevi. Šogad bija tikai sākums. Ja mēs skatāmies uz nākotni, mēs taču plānojam spēlēt vēl 10, 20, 30 spēlētāji. Hokejs pastāvēs ilgi. Tai ir jābūt sākuma bāzei, kādu mēs hokeju gribam redzēt nākotnē. Tāpēc skaitās, ka tas ir sākums visam.

Paldies, Harij Vītoliņ Trešais, par sasniegto. Daudz ir hokeja dinastiju, uz kuru pleciem turas Latvijas hokejs. Paldies vecākiem, kas hokejistus audzina. Vēlreiz paldies par šo visgarāko un visskaistāko hokeja pavasari no visiem mums šeit, "Sporta studijā", un, protams, no visiem līdzjutējiem.

Paldies jums, visiem līdzjutējiem! Bez jums nekas nebūtu bijis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
A grupa Punkti
ASV
ASV
20
Zviedrija
Zviedrija
18
Somija
Somija
16
Vācija
Vācija
12
Dānija
Dānija
8
Francija
Francija
4
Austrija
Austrija
3
Ungārija
Ungārija
3
B grupa Punkti
Šveice
Šveice
19
Kanāda
Kanāda
15
Latvija
Latvija
13
Čehija
Čehija
13
Slovākija
Slovākija
11
Kazahstāna
Kazahstāna
7
Norvēģija
Norvēģija
6
Slovēnija
Slovēnija
0

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti