ĪSUMĀ:
- Izmaiņas valstsvienības galvenā trenera postenī veicinājusi pandēmija un ceļošanas sarežģījumi
- Iekšējas nesaskaņas handbola saimē varētu būt ietekmējušas arī vīriešu izlases sastāvu
- Handbolam privilēģijas nodrošina Murjāņu Sporta ģimnāzija, bet sporta veida izplatība valstī ir ierobežota
- Murjāņu Sporta ģimnāzijas absolventiem minimālas izredzes uzreiz turpināt karjeru handbolā kā profesijā
- Izmaiņas nodokļu sistēmā neveicina uzņēmēju vēlmi ziedot sabiedriskā labuma organizācijām sportā
Valstsvienības galvenais treneris Sandris Veršakovs intervijā Latvijas Televīzijai uzsvēra, ka jau no pirmās spēles atlases ciklā nevarēja nofiksēt sastāvu. Lai arī iemesli bija saprotami, tas turpinājās līdz pat pēdējai spēlei.
Veršakovs par izlases galveno treneri kļuva pēc tam, kad sadarbība tika pārtraukta ar Āronu Cīrki. Vācijas speciālists amatā sabija pusgadu un, tā arī nenovadījis nevienu spēli, to pameta neilgi pēc ģenerālsekretāra maiņas Latvijas Handbola federācijā (LHF).
Bijušais LHF ģenerālsekretārs Guntis Ciematnieks saskata, ka jaunajai vadībai viedokļi atšķīrās. "Manā skatījumā, šī bija federācijas kļūda – neizmantot šāda līmeņa treneri, ekspertu, kurš varētu palīdzēt visai mūsu sistēmai kopumā," teica Ciematnieks.
Savukārt LHF ģenerālsekretārs Normunds Blome paskaidroja, ka Cīrke oktobrī tomēr izlēmis sadarbību neturpināt.
Treneris Cīrke neesot varējis vizināties uz Latviju, jo viņam tad Vācijā būtu 10 dienas jāsēž karantīnā.
"Kaut kā tā tas viss pagriezās, un viss. Ja viņš [Cīrke] nevar, mums steidzīgi bija jāmeklē risinājums," izlases galvenā trenera maiņu izskaidroja Blome.
Kuluāros tieši Cīrkes aiziešana un Blomes darbība izskan kā patiesais iemesls, kāpēc vairāki vadošie spēlētāji Latvijas izlasei nepalīdzēja. Blome gan uzsver, ka visas priekšteču veiktās vienošanās ar Cīrki bija plānots turpināt, ja vien pats treneris to būtu vēlējies. Latvijas Televīzijas uzrunātie handbola pārstāvji ir vienisprātis – ārzemju speciālists Latvijas handbolam nāktu par labu, ja vien iesaiste neaprobežotos tikai ar vienas komandas vadīšanu.
Risināmu jautājumu Latvijas handbolā netrūkst. No vienas puses, sporta veids atrodas ļoti priviliģētā statusā, jo ir pārstāvēts valsts uzturētā sporta internātā Murjāņos.
Valsts uzturētu internātu nav ne basketbolā, ne futbolā, ne hokejā.
No otras puses, handbola ģeogrāfija Latvijā ir ļoti šaura, salīdzinot ar citām populārākajām sporta spēlēm. LHF mājaslapā ir uzskaitītas tikai 13 pilsētas, kur bērniem iespējams apgūt handbolu.
Bijušais Latvijas izlases kapteinis Renārs Līcis uzsvēra, ka, sporta veida saimniecībā neskaitot Murjāņu Sporta ģimnāzijas (MSĢ) faktoru, handbola kā sporta veida asinsrite ir ļoti apdraudēta.
"Tradīciju noturēšana vietās, kur handbols jau ilgtermiņā ir bijis, tas ir daudz produktīvāk ar mūsu ģeogrāfiju un cilvēku resursu, nekā izkliedi maksimāli izdalīt pa visiem Latvijas punktiem," teica Līcis.
Plašākai handbola attīstībai Latvijā šobrīd akūti trūkst piemērotas infrastruktūras, jo standarta sporta zāles ir par šauru.
MSĢ loma Latvijas handbolā ir mazinājusies, taču joprojām ir būtiska. Neatrisināts ir jautājums, ko jaunajam handbolistam darīt pēc ģimnāzijas absolvēšanas. Latvijā profesionālu komandu šobrīd nav, bet ārzemju klubiem Latvijas spēlētāji uzreiz pēc vidusskolas vēl nav gatavi. 2000. gadu sākumā starpposma funkciju veiksmīgi pildīja ASK/AB.LV komanda, kura trenējās divreiz dienā un atzīstami startēja arī ārpus Latvijas robežām.
Izlases galvenais treneris Veršakovs ir pārliecināts, ka vismaz vienam augsta līmeņa klubam Latvijā ir jābūt. Veršakovs arī atzīst, ka
iemesli pašreizējai situācijai nav tālu jāmeklē, jo viss atduras finanšu jautājumā.
Blome ikdienā uztur Rīgas „Celtnieka” komandu. Viņš kā klupšanas akmeni klubu attīstībai saredz pirms trijiem gadiem mainīto kārtību, kādā uzņēmēji daļu peļņas varēja ziedot sabiedriskā labuma organizācijām.
"Ja pazīsti kādu un viņam ir iespēja, tad viņš arī iedod naudu, bet tehniski iemesla dot to naudu nav," paskaidroja Blome. "Tāpēc ka reforma izveidoja absurda situāciju – reinvestēto peļņu neapliek ar nodokli. Mēs kā latvieši varam reinvestēt jeb ieguldīt uzņēmumā, palielināt algas, darbaspēka skaitu, tehniku, datorus, programmas - jebko. Tad tas arī notiek un nauda nenāk vairs sportam."
Handbola sabiedrību šobrīd plosa arī visai lielas iekšējās nesaskaņas.
Ilggadējais LHF prezidents Mārtiņš Bičevskis pilda reprezentatīvu lomu, federācijas faktiskā vadība jau gadiem ir ģenerālsekretāra rokās. Pašreizējam ģenerālsekretāram Blomem pārmet autoritāru darba stilu un vienpersonisku lēmumu pieņemšanu, savukārt viņa priekštecim Ciematniekam – nesaimnieciskumu federācijas finansēs. Simpātijas vai antipātijas pret vienu vai otru ģenerālsekretāru un viņa sabiedrotajiem arī šūpo handbola kuģi uz vienu vai otru pusi.
