Jau 15 gadu vecumā Endijam radās milzu izdevība – izcilais handbolists Dainis Krištopāns ar savu aģentu izkārtoja viņam pārbaudes Francijas kluba "Parīzes Saint Germain" handbola akadēmijā. Tik lielu iespēju nevarēja laist garām.
"Aizbraucu tur [uz Franciju] vasarā, augustā. Atrādos, tur viss labi," teica Endijs Kušners. "Man pat ar angļu valodu vispār bija vāji: "Čau, paldies, atā". Bet tur, nemaz nerunājot par angļu valodu, tur viss franču valodā notiek. [Teica] aizbrauc un satiksimies pēc pusgada, kaut kad februārī vai janvārī. Mācies franču valodu."
Endija mamma Sanita Kušnere atzina, ka sākotnēji bija ļoti problemātiski atrast tuvu mājām franču valodas pasniedzēju. Visbeidzot tas izdevies, piesaistot Rēzeknē augstskolas pasniedzēju.
Parīzes variants Endijam nojuka teju pēdējā brīdī – vēlāk kovida pandēmijas laikā nebija citu variantu, kā braukt uz Islandes otro līgu,
jo Latvijā vienīgā iespēja bija riskēt un trenēties pa kaktiem Ludzas zālēs. Islandes otrajā līgā paralēli arī jāstrādā, jo par spēlēšanu handbolisti saņem tikai pārsimt eiro.
"Sanāk, ka Parīze bija pirms četriem gadiem. Reizēm sēžu un vakaros aizdomājos – ja būtu toreiz 14 gados aizgājis uz Parīzi, kur es tagad būtu?" atzina Endijs Kušners. "Reizēm runājos ar draugiem, kur es būtu, ja toreiz būtu aizgājis. Bet es saku: Ai, ko, tas jau viss pagātnē paliek. Jādzīvo uz priekšu!"
Kāpēc tik agrā jaunībā Endijs jau ir pabijis superklubu redzeslokā? Protams, Daiņa Krištopāna faktors spēlē būtisku lomu, bet arī personiskās īpašības – latgaliešu spīts Eiropā tiek augstu vērtēts.
"Ātruma un rakstura dēļ. Sanāk man arī [labi] notēlot," savus plusus uzskaitīja Endijs Kušners. "Šodien [spēlē] vismaz trīs reizes notēloju, ka man sejā nospēlēja, lai gan patiesībā kaut kur plecā tikai. Pagriežos un redzu, ka treneris pat pasmejas mazliet, bet viss kārtībā. Arī reizēm patīk, ka skrienu atpakaļ [aizsardzībā] paprovocēt kādu. Ar plecu pastumt."
Endija tēvs Māris Kušners pastāstīja, ka dēla raksturs handbola laukumā izpaudies jau 10 gadu vecumā.
"Agrāk viņš maz spēlēja. Ļoti interesants – viņš tāds nikns bija spēlētājs. Nepatīkams, grūstījās, nu, ass spēlētājs. Agrāk tāds maziņš bija, gariem matiem. Visi redzēja, ka viņš būs [labs]," paskaidroja Māris Kušners.
Endijs atceras, ka bērnībā vecākais brālis viņu ņēma līdzi uz treniņiem, bet ne vienmēr to gribējās.
"Man tur slinkums bija kādreiz iet, bet viņš [brālis] saka, ka tāpat jāiet uz treniņiem. Sanāk tā, ka es pats tagad savam jaunākajam brālim to pašu saku," paskaidroja Endijs Kušners.
Šībrīža jaunajai paaudzei ir kopīga viena izteikta īpašība – daudz plašāks dzīves redzējums, kas to atšķir no iepriekšējās.
Endijs jau ir apdedzinājies un sapratis, ka profesionālais sports nav rožu dārzs, tas dod mācību, ka izglītību pie malas nedrīkst mest.
Amizanti, ka vidusskolā sporta stundas Endijs gan atļāvās teju neapmeklēt. Klases audzinātāja bieži atgādinājusi – Endijs atkal neatnāca uz sporta stundu, pastāstīja handbolista mamma. Endijs mēdzis teikt, ka ir slims, un sporta stundas vietā klusi aizdevies uz svaru zāli.
Sanita Kušnere dēliem allaž atgādina, ka bez izglītības neiztikt. "Ar izglītību jau ir diezgan pagrūti darbus atrast. Labus darbus," uzsvēra Endija mamma.
Arī Endijs apzinās, ka
katrā spēlē nejauši var gadīties trauma, kuras dēļ jābeidz karjera sportā.
"Piemēram, pagājušajā sezonā oktobrī stāvēju aizsardzībā – ar rokas pārlikšanu apspēlēja mani, iespieda roku padusē un izrāva plecu. Trīs saites pārplēsa un bļodiņu salauza," nopietnas traumas epizodi atcerējās Endijs.
Jau nākamsezon gaidāms, ka Latvijas handbola valstsvienības saspēles vadītājs Kušners spēlēs citā klubā Eiropā, – te talkā nāk šībrīža izlases treneri no Spānijas.
Kušners ir viens no spilgtākajiem spēlētājiem, kurš tik jaunos gados spēlē Eiropā, bet ne vienīgais.
Tas dod cerību, ka, pieliekot klāt Daini Krištopānu, valstsvienība var atkal pacīnīties par iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet līdz tam vēl jāpagaida.
