Handbola valstsvienība visās trijās spēlēs Eiropas čempionātā atzina pretinieku pārākumu, bet pēdējā mačā īpaši atzīstami cīnījās ar šī sporta veida lielvaru Vāciju. Galvenā turnīrā spēle bija otrā pret Nīderlandi, kad uzvara bija šķietami visreālākā, bet nācās pārliecinoši piekāpties sāncenšiem.
Pēc zaudējuma Nīderlandei pamatīgu kritikas devu LHF vadībai veltīja spēļu komentētājs un handbola lietpratējs Anatolijs Kreipāns.
Latvijas izlase pirms turnīra neaizvadīja nevienu oficiālu pārbaudes spēli, izņemot divus mačus pret Luksemburgas izlasi oktobra beigās. Īsi pirms turnīra tika aizvadītas divas treniņspēles pret Norvēģijas izlases tuvākajiem rezervistiem.
Kreipāns arī desmit dienas pēc Latvijas izlases pēdējās spēles turnīrā savu viedokli nav mainījis.
"Palieku pie sava viedokļa viena iemesla dēļ - spilgts piemērs ir Nīderlande," teica Kreipāns. "Viņiem nebija sešu pamatsastāva spēlētāju pirmajās trijās spēlēs, bet tieši tāpēc pirmās spēles vajadzīgas, lai iespēlētu pārējos. Nevis treniņos."
Kreipāns uzskata, ka ne tikai LHF ir atbildīga par handbola attīstību, bet visi, kas sporta veidā jebkā ir iesaistīti. Par svarīgu nosacījumu viņš uzskata Latvijas virslīgas un vietējo komandu līmeņa celšanu.
LHF vadība savu nostāju un rīcības pamatojumu skaidroja jau pirms Eiropas čempionāta. Proti,
daudziem Latvijas izlases līderiem bija dažādas traumas, tāpēc tika nolemts tās vēl vairāk nesaasināt, jo labākajiem spēlētājiem nav līdzvērtīgu aizstājēju.
LHF ģenerālsekretārs Guntis Ciematnieks nepiekrīt Kreipāna izteiktajai kritikai, uzsverot, ka tika darīts viss iespējamais, lai komandu sagatavotu iespējami labāk.
Starptautisku noteikumu dēļ pieeja Latvijas izlases ārzemju klubu spēlētājiem kļuva iespējama tikai 2. janvārī, un jau nākamajā dienā komanda devās uz Eiropas čempionāta norises vietu Norvēģijā, uzsvēra Ciematnieks. Viņš paskaidroja, ka izlase daudz ieguva tieši Norvēģijā, mācoties no vietējās izlases personāla, kā organizējams ikdienas darbs valstsvienībā. Te jāpiebilst, ka norvēģi iekļuvuši Eiropas čempionāta labāko četriniekā, pierādot savu spēku.
Šobrīd var tikai zīlēt zvaigznēs vai kafijas biezumos, filozofējot par to, kā būtu, ja Latvijas rokasbumbas izlase būtu aizvadījusi kādu oficiālu pārbaudes spēli pirms Eiropas finālturnīra.
Viens gan ir skaidrs – komanda spēlēs pret turnīra favorītēm Spāniju un Vāciju parādīja, ka var cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu. To pilnībā gan neļāva parādīt daudzās līderu traumas. Īpaši nozīmīgs iztrūkums bija, iespējams, Eiropas labākā handbolista Daiņa Krištopāna potītes trauma, kas neļāva viņam laukumā darboties ar pilnu atdevi.
Vēl viens aspekts Latvijas handbola gadījumā pēc vēsturiskā starta Eiropas čempionātā ir tas, ka tagad sporta veidam pievērsta pastiprināta mediju un līdzjutēju uzmanība. Tā nav olimpiskā medaļa, bet labs tramplīns, lai attīstītu vietējā handbola druvu, sākot jau ar Latvijas čempionātu.
Latvijas izlases vārtsargs Raitis Puriņš uzskata, ka jāsāk ar treniņapstākļu uzlabošanu galvaspilsētā. Pašlaik Rīgā esot tikai trīs vietas, kur trenēties rokasbumbā. Cer, ka handbola reģionos Ludzā un Dobelē jaunatne vairāk vēlēsies izmēģināt spēkus rokasbumbā.
Handbols Latvijā ir amatieru nodarbe, jo neviens no vietējā virslīgā spēlējošajiem nav profesionālis, proti, nepelna sev iztiku tikai ar šo nodarbi.
Pārsvarā tas ir hobijs, ar ko nodarboties pēc ikdienas astoņu stundu darbadienas. Savukārt daži Latvijas profesionālie handbolisti spēlē ārzemju klubos. Dainis Krištopāns nākamsezon pārstāvēs pasaulē bagātāko šī sporta veida klubu "Paris Saint-Germain”.
Latvijā jau iepriekš ir bijuši piemēri, ka vēsturiskus panākumus – olimpiskās medaļas vai pirmreizēju iekļūšanu finālturnīrā – nav mācēts pārvērst izmērāmā sporta veida attīstībā. Atliek cerēt, ka handbols tomēr spēs pierādīt, ka tas ir iespējams.
