Dobeles "Tenax" kapteinis Oskars Arājs sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" uzsvēra, ka komanda ir viena liela ģimene, līdz ar to arī vienojot visus apkārtējos – sievas, draudzenes un bērnus, kā arī fanus un atbalstītājus.
"Visi, kas ir ap Dobeles handbolu, mēs esam viena liela ģimene. Līdz ar to ir tāda iekšējā atbildība pret saviem džekiem," uzsvēra Arājs. "Ja tu izdarīsi rupjību, piemēram, pret manu komandas biedru, es zinu, kā to rupjību noteikumu robežās var izdarīt pretim. Es neļaušu abižot nevienu, nezinu, man tas ir iekšā."
Komandas spēlētāju dažādās nodarbes ārpus handbola uzsvēra arī "Tenax" galvenais treneris Sandris Veršakovs.
"Man [komandā] ir visvisādi. Ir tādi, kas strādā rūpnīcā, kokapstrādes uzņēmumā, ir, kas strādā bruģēšanā, kas strādā menedžera darbus ofisā. Ir studenti, kuri vēl nestrādā, ir arī inženieri. Nu, pilns kolorīts," savu komandu raksturoja Veršakovs.
Arājs neslēpa, ka
handbola spēlēšanai Dobeles komandā finanšu nosacījumi nav noteicoši.
"Mēs tiešām tūkstošus nepelnām. Tas ir tāds vairāk entuziasms, tas, ka mēs esam," pastāstīja kapteinis Arājs. "Daudzi komandā ir tiešām ļoti labi draugi. Mums ir vienkārši – pāris zvani. Būsi uz treniņu? Būšu! Tur nav jautājumu. Es uz vietas Dobelē dzīvoju. Man ir tā – ja neaizbraucu uz treniņu, man sev uzreiz ir pārmetumi, kāpēc neaizbrauci?"
"Tenax" labais ārējais spēlētājs Ņikita Pančenko atzinīgi novērtēja iespēju spēlēt Dobeles komandā un uzsvēra, ka
attieksme pret treniņiem visiem ir visnopietnākā, lai gan daudziem tie jāapvieno ar ikdienas darbu.
"Ja gribi spēlēt handbolu un sisties augstāk, tad, protams, Dobelē vienmēr esi gaidīts," teica Pančenko. Bet, lai atnāk džeks un iekārtojas apdrošināšanas kompānijā vai gaterī, sāk spēlēt, bet trenējas vien divreiz nedēļā? Nē, atvaino, ko tu šeit dari?"
Pančenko uzsvēra, ka dalība Baltijas līgā ir nopietns izaicinājums un tāda līmeņa turnīrā ir jācīnās visiem spēkiem. Ne viss gan finālčetrinieka cīņās Igaunijā izdevās kā iecerēts – pusfināls Dobeles komandai praktiski beidzās jau pēc spēlētām 10 minūtēm, kad Latvijas čempionu līderis Pančenko saņēma noraidījumu par metienu pretiniekam sejā. Pančenko atzina, ka pirmo reizi handbolista gaitās trāpījis pretiniekam sejā, un tas gadījās tieši finālčetrinieka spēlē.
Palikšanu skatītāja lomā tribīnēs Pančenko vairs nekad dzīvē negrib piedzīvot.
"Sēdi tribīnēs un grauz nagus, domā, kaut nu sanāktu. [Rezultāts] -7 un sāk vilkt klāt. Tā ir stulbākā sajūta pasaulē, ka neko nevari palīdzēt savai komandai," atzina Pančenko. "Pat ja esi rezervists uz beņķa, treneris tevi var pasaukt un uz minūti izej laukumā, nokapā kā nezvērs. Tribīnēs sēžot, tev nekādu iespēju nav."
Komandas kapteinis Arājs gan teica Pančenko, lai nepārdzīvo, jo dzīvē tā gadās.
Par svarīgāko Arājs uzskata komandas psiholoģisko spēku, lai izturētu līdz galam.
"Es ticu liktenim, laikam tā bija lemts," piebilda Arājs.
Dobeles "Tenax" galvenais treneris Veršakovs uzsvēra, ka cīņa par medaļām ir asa, bet tā nav rupja spēle. Var spēlēt rupji, bet noteikumu robežās, un tas arī ir jādara, paskaidroja treneris.
Pančenko pirms spēles par 3. vietu sarunā ar komandas biedriem pauda apņemšanos darīt visu, ko spēs, lai "Tenax" izcīnītu medaļu, jo praktiski izlaistā pusfināla spēle ļāva saglabāt spēkus, lai izspiestu no sevis visu.
Baltijas līgas finālos trīs no četrām spēlēm beidzās tikai ar vienu vārtu pārsvaru.
Bronzas medaļu likteni Pančenko gan neizšķīra – Dobelei to atnesa Artūra Kuģa viltība, atvairot Viļņas kluba pēdējo metienu.
"Bija tāda situācija, ka es zināju – mēs uzvarēsim," teica Kuģis. "Tā sajūta man ir bijusi vēl pāris reizes. Arī šī situācija mums jau reiz sezonā bija, ar šo pašu spēlētāju. Šoreiz es laikam nolasīju un gaidīju to. Viss labi, kas labi beidzās."
"Tāpēc es arī viņam uzlecu uz muguras, prasīju Kuģim, kā tu zināji, ka tā bumba izies cauri blokam?," sacīja komandas kapteinis Arājs. "Viņš atbildēja, ka nekad neuzticas blokam, mūrim. Viņš zinājis, ka bumba kaut kā izlidos cauri."
"Tenax" līnijas spēlētājs Egils Politers atgādināja, ka ar attieksmi un gribasspēku var ļoti daudz ko panākt.
"Es neesmu labākajā formā, visi to zina, neesmu trenējies, bet ar raksturu un gribasspēku var daudz izdarīt," piebilda Politers.
