Japāna bija viena no pirmajām valstīm, kur koronavīrusa dēļ atcēla vai pārcēla visus lielos sporta pasākumus. Taču šobrīd Japānā vīrusa izplatīšanās ir apturēta - valstī inficējušies tikai nedaudz vairāk kā tūkstoš cilvēku un jauni saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti reti. To redz arī sporta jomā, tāpēc jau tuvākajā laikā Japānā sezona atsāksies daudzos sporta veidos. Japāna būs viena no pirmajām valstīm pasaulē, kur čempionāti atsāksies.
Andris Auziņš: Kāda šobrīd Japānā ir situācija ar koronavīrusu?
Kopš pirmās dienas, kad atbraucu uz Japānu, nekas nav mainījies. Visi cilvēki dzīvo, kā dzīvoja pirms tam. Protams, ir slēgtas skolas, pat nezinu, uz cik ilgu laiku. Japānas futbola čempionāts arī slēgts, bet tikai līdz 4.aprīlim. Viss pārējais ir tāpat, kā bija iepriekš, visi cilvēki strādā, veikali ir vaļā. Ielas pilnas, visi iet uz darbu. Arī mūsu komanda trenējas ierasti, kopā vienā grupā. Treniņi ir katru dienu. Jā, bija piecas dienas, kad futbolistiem iedeva brīvdienas, bet pārējās dienās
viss process ir ierastais. It kā vīrusa nemaz nebūtu.
Nebija aizliegumu trenēties vienā grupā?
Nē, nekas tāds nebija.
Brīdī, kad pārtrauca Japānas čempionātu, bijāt jau nospēlējuši vienu kārtu. Jaunākā informācija liecina, ka 4.aprīlī čempionāts atsāksies. Tas ir tiesa?
Jā, 23.februārī nospēlējām pirmo spēli un pat uzvarējām. Pēc tās spēlēs bija dažādas sapulces Japānas futbola federācijā, kur nolēma, ka koronavīrusa dēļ vajag pārcelt spēles uz nenoteiktu laiku. Pēc tam bija informācija, ka čempionāts atsāksies 12.martā, bet divas dienas pirms potenciālā restarta, japāņi izlēma, ka spēles pārcels uz vēl vēlāku laiku. Tagad saka, ka nākamā spēle būs 4. aprīlī, bet jau šodien pēc treniņa kluba vadība teica, ka arī šis datums varētu būt uz jautājuma zīmes.
Šobrīd komanda gatavojas, ka 4. aprīlī būs jāspēlē?
Jā, viss treniņprocess pakārtots tam, lai 4. aprīlī spēlētu. Mums pat bija vairākas pārbaudes spēles pret komandām no Japānas augstākās līgas, tāpat arī pret tiešajām konkurentēm otrajā līgā.
Neskatoties uz to, ka skolas ir slēgtas, Japāna ir devusi diezgan lielu brīvību un neierobežo futbola klubus?
Protams, mūs instruēja, ka nevajag staigāt lieki pa iepirkšanās centriem, tāpat neiesaka braukt uz Tokiju, kur allaž ir milzum daudz cilvēku. Piekodināja regulāri izmantot antibakteriālos līdzekļus – ziepes, dažādus dezinfekcijas līdzekļus. Treniņbāzē šie līdzekļi ir ik uz stūra, tāpat pieejamas ir arī sejas maskas.
Bet ir viena nianse – japāņi ievēro distanci. Nesarokojas vispār.
Tā bija arī iepriekš pat pirms vīrusa. Japāņi vispār ir tādi noslēgti cilvēki. Katrā ziņā te panikas nav. Es sekoju līdzi skaitļiem, kas notiek Eiropā un citviet. Japānā, pēc oficiālajiem datiem, ir tikai nedaudz virs tūkstoš Covid-19 inficēto. Pat nemāku teikt, vai tā ir patiesība.
Kur varētu būt japāņu noslēpums, ka ir tik maz inficēto? Turpat blakus Ķīnā bija vairāk nekā 80 tūkstošu Covid-19 gadījumu.
Varbūt tas tūkstotis nav īstais skaitlis, varbūt ir vairāk, to mēs nezinām. Ķīniešu šeit pirms Covid-19 parādīšanās bija daudz. Pirmajā treniņnometnē Okinavas salā visa sala bija pilna ar ķīniešiem. Viņiem bija svētku brīvdienas un ķīnieši bieži izvēlas ceļot uz Japānu. Pāris dienas pavadīju laiku arī Tokijā, tur arī ķīniešu bija ļoti daudz. Tāpēc mani pārsteidz mazais inficēto skaits. Var jau būt, ka Japāna ļoti vēlējās, lai olimpiskās spēles norisinās noteiktajos datumos, tāpēc nedaudz piepušķo reālo situāciju, lai neizraisītu paniku. Bet viens ir skaidrs – japāņi tik ļoti nekontaktējas viens ar otru, viņiem tas ir asinīs.
Varbūt tur ir tā sāls, kāpēc Japāna pagaidām tik labi tiek galā ar šo Covid-19?
Jā, tieši
kultūra, kas jau pamatos liek sargāt privāto telpu, noteikti palīdz.
Sejas maskas Japānā ikdienā nēsā jau vairākus gadus...
Jā, protams, sejas maskas viņiem ir ierasta lieta. Vietējie sejas maskās vada auto, ielās lielāka daļa vietējo arī ir maskās. Arī komandā vietējie japāņu futbolisti parasti maskās pat komandas autobusā sēž.
Eiropietim mazliet neierasti...
Tas gan. Arī pats pamēģināju to sejas masku. Pāris dienas pastaigāju maskā, bet bija neierasti. Ļoti bieži sejas masku nevelku.
Kas mainījās pēc skolu slēgšanas?
Absolūti nekas. Te vispār nekāda stresa nav. Jā, protams, visur apkārt runā par Covid-19. Avīzēs, televīzijā vēl ir ziņas par olimpiskajām spēlēm un Japānas divām spēcīgākajām futbola līgām. Bet tāda panika kā Eiropā te nav. Ar sievu runāju par situāciju Latvijā, ka slēgtas dažādas iestādes, plaukti veikalos bieži tukši, Japānā tā nav. Te uz iepirkšanās centru var iet jebkurā dienā – viss būs pilns. Viss ir pieejams.
Eiropā ir krietni piesardzīgāki...
Jā, skatos tos šausmu stāstus no Itālijas. Tas ir briesmīgi. Es jau
arī biju mazliet šokā, kad ierados Japānā. Tobrīd koronavīruss bija tikai Ķīnā.
Bija bail, jo tepat blakus Ķīna. Domāju - ārprāts, uz kurieni esmu atbraucis? Tas vīruss tak būs tūdaļ arī Japānā, kas notiks tālāk? Bet īsti nekas tāds nenotika. Vismaz pagaidām.
Ko teica vietējās ziņās? Komandas biedri palīdzēja iztulkot?
Jā, palīdzēja tulkošanā. Ziņās nepārtraukti informēja par vīrusa attīstību. Teica, ka katru dienu saslimušo skaits palielinās, bet ne tik strauji. Pieminēja daudzos cilvēkus, kuri ir izārstējušies no Covid-19. Tagad gan Japānā vairāk stāsta par notikumiem Eiropā. Savai zemei tik lielu vērību nepievērš.
Decembrī un janvārī Eiropā ziņoja par situāciju Ķīnā un Japānā, tagad Āzija stāsta par Eiropu?
Jā, ziņās ir Itālija, Vācija, Spānija, Francija. Bet pēdējā laikā ļoti daudz stāsta par ASV, tur arī dramatisks saslimušo pieaugums. Pat par Ķīnu tā ļoti daudz nestāsta, tur vīrusu izdevies ierobežot.
Vai ir kāds inficēšanās gadījums futbola vidē?
Nē, nav. Vismaz abās spēcīgākajās līgās neesot neviens inficēts sportists. Tā mums stāsta. Vai tā ir patiesība, nemāku teikt.
Saslimšanas gadījumi ir pat NBA, NHL komandās. Brīnumaini, ka neviens Japānas futbolists nav saslimis.
Jā, tāpēc jau šaubos par to ziņu patiesumu. Atceros, ka tajā pašā pirmssezonas treniņnometnē Okinavā divi spēlētāji bija saslimuši. Bija aizdomas par Covid-19. Abus futbolistus uzreiz aizsūtīja mājup un pārbaudīja. Rezultāti rādīja, ka tā bija parasta saaukstēšanās vai parasts vīruss.
Šajā laikā komandas mediķu skaits ir palielinājies?
Nē, nav palielinājies. Bet
medpersonāls komandā ir liels. Ieskaitot fizioterapeitus vismaz astoņi tās jomas pārstāvji.
Ir divi galvenie ārsti, pārējie viņiem asistē. Katru dienu no rīta mums izmēra temperatūru. Tāpat katram spēlētājam katru rītu attālināti jāatzīmē dokumentā sava pašsajūta. Ja sāp galva, kakls vai slikta pašsajūta, tas ir jādara zināms mediķiem.
Kāda ir jūsu kluba bāze? Tā ir brīvi pieejama arī citiem?
Pirms koronavīrusa uzliesmojuma viss komplekss bija brīvi pieejams. Uz treniņiem nāca līdzjutēji un žurnālisti. Tagad gan mums visi treniņi ir slēgti. Bet tāpat – kopā ar visu apkalpojošo personālu, spēlētājiem un kluba vadību treniņā vienuviet ir vairāk nekā 50 cilvēku. Bāze nav pašā pilsētā, vairāk nomalē. No centra ar auto jābrauc 25 minūtes.
To, kas notiek Eiropā īsti nejūtu. Redzu sociālajos tīklos tos visus izaicinājumus, kur sportisti paliek mājās un dzīvoklī žonglē ar tualetes papīra ruļļiem. No sākuma bija interesanti skatīties tos visus mājas treniņus. Tagad jau pārāk daudz to video.
Kā Tev patīk Japāna? Kultūršoks bija?
Jā, bija kultūršoks. Atceros pirmās divas nedēļas. Viss šķita interesants un neredzēts.
Kad jau pats ievācos savā dzīvoklī un dzīvoju viens, sāka mazliet kaitināt dažādi sīkumi.
Tad tas īsti nepatīk, tad atkal kaut kas cits. Tagad jau esmu iedzīvojies un apradis ar vietējo paražām. Ļoti palīdz kluba tulki. Viņi allaž ir blakus, ja vajag iztulkot kaut ko no japāņu valodas. Ja ir nepieciešamība, varu piezvanīt tulkam un viņš atnāks pat līdz uz lielveikalu.
Cik tulki ikdienā ir pieejami?
Mums ir divi tulki. Viņi no japāņu valodas tulko uz angļu valodu. Viens tulks ir japānis, otrs tulks ir Brazīlijas japānis, kurš runā japāņu un portugāļu valodās. Komandā ir trīs leģionāri – es, serbs un bosnietis. Ar mums saziņa ir angļu valodā. Gadās tā, ka treneris sāk kaut ko stāstīt japāniski. Tulka nav pat tuvumā, bet paiet divas sekundes un ne no kurienes uzrodas un visu iztulko. Es pat nesaprotu, kā sistēma strādā, bet viņi tulkošanu ir izkopuši līdz sīkumam. Ļoti atbildīgi.
Latvijas Ārlietu un Satiksmes ministrija visā pasaulē organizēja reisus, lai Latvijas pilsoņi varētu atgriezties mājās. Pats apsvēri domu pamest Japānu un lidot mājās?
Ar mani sazinājās Latvijas Futbola federācija. Jautāja par situāciju klubā. Vai viss ir slēgts, vai treniņi notiek? Piedāvāja palīdzību tikt uz Latviju. Es gan atbildēju, ka nevaru nekur braukt, jo viss notiek, man ir līgums ar klubu. Turklāt ir jau noteikts datums, kad čempionāts atsāksies.
Man vairāk ir doma, kā atgādāt savu ģimeni uz Japānu, kad Latvijā beigsies krīzes situācija.
Noteikti ir grūti būt Japānā bez ģimenes, kamēr Latvijā ir ārkārtas situācija...
Jā, domāju, vēl vismaz divus mēnešus ģimene nevarēs atlidot uz šejieni. Bez ģimenes ir tiešām grūti. Tas bija grūti, kad sapratu, ka vēl ilgi neredzēšu savējos. Tas arī bija iemesls, kāpēc bija diezgan grūti iedzīvoties. Ja būtu kopā ar ģimeni, būtu krietni vieglāk. Jo pati valsts ir skaista, viss ir organizēts, tīrs, cilvēki ir ļoti pieklājīgi un smaidīgi. Interesanta valsts. Es pat teiktu – unikāla.
Japānas otrajā līgā esi nospēlējis tikai vienu spēli, kāds te ir līmenis?
Komanda ir laba, ir labi spēlētāji. Tehniski, ātri. Protams, te ir pavisam citāds futbols nekā Eiropā. Citas trenera prasības. Arī taktika ir citāda nekā Eiropā. Šeit viss notiek ātrāk nekā manā pēdējā Eiropas klubā Slovēnijā. Nav tik lielas improvizācijas, jāspēlē vairāk trenera izvēlētajā sistēmā.
Te futbolu spēlē ātrāk – ar vienu vai divām piespēlēm jānogādā bumba uz priekšu, tāpēc futbols šķiet haotiskāks.
Pats spēlē centra aizsarga pozīcijā?
Jā, esmu centra aizsargs. Komanda spēlē ar trim centra aizsargiem. Pats spēlēju pavisam pa vidu vai centrālajā daļā kreisajā pusē [Maksimenko ērtā kāja ir kreisā]. Vienā pārbaudes spēlē spēlēju arī kreisajā aizsarga pozīcijā, sanāca diezgan labi. Treneris zina, ka es varu spēlēt arī tur.
Kādi kluba mērķi? Tikt uz Japānā augstāko līgu?
Jā, tāds mērķis komandai jau ir pēdējos gadus. Pēdējās divas sezonas pat tikām izslēgšanas spēlēs par iekļūšanu augstākajā līgā. Diemžēl mazliet pietrūka. Bet mērķis noteikti ir tikt Japānas augstākajā līgā.
Cik daudz skatītāju nāk uz otrās līgas spēlēm Japānā?
Pirmajā [vienīgajā] spēlē bija pilns stadions. Stadions nav liels – kādi desmit tūkstoši apmēram, bet tas bija piepildīts gan ar mūsu līdzjutējiem, gan ar pretinieku faniem. Paskatījos arī labākos momentus no iepriekšējām sezonām.
Te tiešām mīl futbolu, var salīdzināt pat ar Eiropas TOP 5 līgām.
Daudz līdzjutēju ir teju visām komandām.
Japānā automašīnām stūre ir labajā pusē. Kā Tev sokas ar braukšanu ielās?
Esmu mazliet pamēģinājis, bet te nedrīkst ārzemnieki uzreiz sēsties un braukt. Tiesības Japānā ir jāpārliek, jāliek testi. Gan braukšana jāpārliek, gan teorija. Teoriju jau esmu nokārtojis, tur nekādu problēmu nebija, bet braukšanas eksāmenā gan pirmajā mēģinājumā izgāzos un nenoliku. Aprīlī būs otrā iespēja braukšanas eksāmenam.
Kā tiec uz treniņiem?
No sākuma visus ārzemniekus uz treniņiem veda tulki. Bet tagad uz treniņiem braucu kopā ar komandas biedru, kurš arī ir ārzemnieks, bet jau nokārtojis japāņu autovadītāja apliecību.
Esi spēlējis gan Anglijā, gan Skotijā, kur arī brauc pa ceļa kreiso pusi? Kā nenokārtoji braukšanas eksāmenu Japānā?
Anglijā un Skotijā tiesības nevajadzēja pārlikt. Vienkārši sēdies un brauc. Skotijā man no pirmās dienas iedeva auto un pats arī braucu. Pirmās dienas bija nedaudz sarežģīti, atceros, ka sieva sēdēja blakus un palīdzēja. Bet te Eiropas autovadītāja apliecība neder, jāliek eksāmeni. Japāņiem ir ļoti interesantas un sīkumainas prasības. Pirms veic katru manevru, vairākas reizes ir jāpaskatās katrā spogulī. Ļoti augstas drošības prasības.
