Rezultātus basojumā, kurā Indriksons uzvarēja pārliecinoši, Kļaviņš pieņem un rēķinās ar tiem kā ar LFF biedru gribas izpausmi. Viņš gan bija gaidījis lielāku atbalstu savai kandidatūrai, uz ko arī bijis pamats cerēt.
Kļaviņš atzina, ka patieso spēku samēru parādīja balsošana par vēlēšanu reglamentu. LFF biedri atbalstīja atklātu balsojumu, savukārt Kļaviņš cerēja uz aizklātu balsojumu, kas liegtu noskaidrot, kurš delegāts par kuru kandidātu būtu balsojis.
Kongresa aizkulisēs izskanējušo informāciju, ka Indriksons par savu aizstājēju varētu virzīt Žoržu Tikmeru, kuru ievēlēja par LFF viceprezidentu, Kļaviņš nosauca par necienīgu scenāriju, jo tas tiktu vērsts pret LFF biedriem. Kļaviņš arī apgalvoja, ka Kaspars Gorkšs neesot devis atļauju Indriksonam nosaukt savu valstsvienības kapteiņa vārdu saistībā ar iespējamu turpmāku darbu federācijas vadībā.
Jau vēstīts, ka LFF kongresā Indriksons saņēma 84 balsis, un par otru kandidātu Kļaviņu balsošana neturpinājās.
