Saruna ar Šitu notika "Parma" bāzē, kur ir astoņi futbola laukumi un viss kluba pilnvērtīgai darbībai nepieciešamais.
Matīss Timofejevs: Prieks satikt tevi šeit, Parmā. Tu trenējies šeit un dzīvo?
Dario Šits: Esam pie mūsu pirmās komandas galvenā treniņu laukuma. Aiz muguras ir ofiss un arī vieta, kur uzturēties spēlētājiem, kuri vēl nav atraduši dzīvokli.
Kāda ir tava ikdiena? Tu no rīta piecelies, ir treniņš. Ko dari vakarā?
Mana ikdiena sākas ar to, ka pamostos, ir brokastis, tad es dodos uz sporta zāli iesildīties, sagatavoties treniņam, apmeklēju fizioterapeitu. Pēc fizioterapijas dodos uz treniņu, tā man tas dienas sākums paiet. Vakaru es pavadu atkarībā no rīta treniņa.
Kādi tev ir sadzīves apstākļi? Tev ir istabiņa, virtuvīte?
Nē, ir tā, ka, ieejot [ēkā] kreisajā pusē ir ofisa daļa, tur ir vairāki cilvēki, kas ir atbildīgi par mums. Labajā pusē ir video telpa, restorāns, kur mēs ejam ēst brokastis, pusdienas, vakariņas. Augšā, otrajā stāvā, kur ir tie balkoniņi, ir vieta, kur spēlētāji var gulēt. Istabiņas, protams, ir labas, viss apmierina, bet virtuve nav nepieciešama, jo pirmajā stāvā ir restorāns.
Kāda ir tava situācija šobrīd? Tu esi B sērijas pilnvērtīgs spēlētājs?
Jā, tā var teikt. Protams, netieku vēl daudz laukumā, bet lēnām, soli pa solim trenējos un gaidu savu momentu.
Protams, ir jāpiemin "Parma" kapteinis un par vienu no pasaulē labākajiem futbola vārtsargiem uzskatītais Džanluidži Bufons. Redzējām viņu treniņā. Cik daudz ar Bufonu sanāk komunicēt un trenēties kopā?
Protams, sanāk ar viņu runāt, bet jāatceras, ka viņš ir vārtsargs, līdz ar to nesanāk ar viņu runāt tik daudz, cik ar pārējiem spēlētājiem, jo mums ir atšķirīgas pozīcijas un tas daudz ko maina.
Cik liela ir emocionālā un psiholoģiskā ietekme, ka viņš ir kopā ar komandu?
Protams, viņš dod enerģiju un savu pieredzi, vienkārši esot ar mums. Mums, jaunajiem, tas nozīmē ļoti daudz.
Kāds ir tavs plāns un līgums? Vari pastāstīt, cik ilgi paliksi šeit?
Pašlaik līgums ir līdz 2024. gadam. Mans personīgais plāns, protams, ir šeit palikt, jo mani viss apmierina un klubs uzticas. Es zinu, ka klubs man tic, arī es ticu klubam. Mani personīgie mērķi pašlaik ir trenēties, trenēties, attīstīt sevi un censties dabūt vairāk minūšu laukumā.
Pastāsti, cik šeit ir laukumu, kāda ir kluba akadēmija? Saprotu, ka te trenējas 400 bērnu...
Jā, ir seši laukumi. Viens ir mazais sintētiskais laukums, divi ir pirmās komandas dabīgie laukumi, tad ir akadēmijas puse, kur ir trīs dabīgie laukumi, viens mākslīgais laukums un viens mazais, tāds kā mini laukums. Netālu no šejienes, divu minūšu gājienā ar kājām ir vēl divi sintētiskie laukumi. Tur trenējas vēl mazākie.
Tu esi pedantisks, futbols ir viss tavs galvenais uzsvars, bet mazliet ir arī brīvais laiks. Cik daudz tu no šejienes izej, cik bieži esi pilsētā? Vai spēj izrauties no ikdienas rutīnas?
Pašlaik ir daudz grūtāk, jo vēl neesmu dabūjis tiesības, līdz ar to man nav mašīnas. Tā kā es esmu ļoti iekšā futbolā, es arī cenšos netērēt enerģiju ārpus futbola. Protams, dažreiz varētu un vajadzētu no tā iziet, bet es uzturos tikai šeit un uz Parmu arī daudz nebraucu.
Tu taču esi bijis pilsētā?
Jā, protams. Tik traki nav!
Ko pilsētā var redzēt, ko tur var darīt?
Mēs ar komandas biedriem aizbraucam vienkārši uz centru pavakariņot, pasēdēt. Dažreiz uz kartingiem aizbraucam. Vispār es cenšos arī pēcpusdienas izmantot un atnāku vēl individuāli pastrādāt. Viss ap futbolu...
Retajās reizēs, kad aizbrauc uz pilsētu, kā ir ar uzmanību tev un komandas biedriem? Vai jūs uzvelkat kapuces un mēģināt neiekrist acīs, vai arī tas nav iespējams un visi jūs uzreiz atpazīst?
Kad mēs aizbraucam tur, mani varbūt mazāk, bet, ja aizbraucu kopā ar sākumsastāva spēlētājiem, protams, viņus atpazīst. Tad sanāk bieži paslēpties, lai nebūtu uz galvenās ielas.
Par kluba vēsturi – 1913. gads ir tas, kad "Parma" radās. Kā tu izjūti to, ka šis klubs ir bijis varens? Šobrīd esat B sērijā, bet ir bijuši Eiropas tituli, Itālijas kausa uzvaras. Cik bieži klubs to atceras un uzsver, ka mēs gribam būt atpakaļ tur, A sērijā, un cīnīties par kausu un čempionu titulu?
Protams, tāds ir mērķis. Vienmēr ir mērķis uzvarēt un būt labākiem. To es jūtu, un to visi jūt, ka klubs ir ļoti spēcīgs. Mums tur vajadzētu būt, bet mēs par to pašlaik nedomājam. Mēs domājam tikai, kā mēs varētu parādīt labāko sniegumu.
Latvijā FS "Metta" ir tava skola, kur arī ir pietiekami labi apstākļi. Kā tu salīdzinātu iespējas Latvijā un šeit Parmā? Cik daudz labāki apstākļi ir šeit, spēlējot un trenējoties Itālijā?
Protams, pat gribot nevar salīdzināt visu to, kas ir šeit, jo infrastruktūra tiešām ir liela. Visi cilvēki, kas ir apkārt un ir gatavi palīdzēt, tas ir kaut kas nesalīdzināms. Ir ļoti daudz cilvēku apkārt. Fizioterapeiti ir kādi seši vai septiņi, kas ir tikai iekšā un strādā pie kušetēm. Ir trīs fiziskās sagatavotības treneri, divi atjaunošanās treneri – ja kādam ir traumas, viņi strādā ar traumām. Trīs, četri inventāra cilvēki, kas atbild par visām mantām, lai mums nebūtu par to jādomā. Tad, protams, ir treneri, to ir astoņi, deviņi. Vēl ir video analīzes treneri. Es, godīgi sakot, nezinu, viņi tur ļoti mainās, es katru dienu kaut ko jaunu redzu. Viņi arī ir kādi pieci, seši. Protams, vēl ir ofisā cilvēki, kas video analīzi izpēta vēl sīkāk. Tie arī ir kādi seši, septiņi.
Ja tev ko novēlam, tad tā ir pirmā komanda, stabila vieta pamatsastāvā? Tuvākā gada vai divu, trīs gadu mērķis?
Es domāju, ka tas ir tuvāko mēnešu laiks. Tuvāko mēnešu mērķis.
Lai tev izdodas, un tiekamies U-21 izlasē un pēc brīža arī lielajā izlasē?
Paldies! Jā, protams.
