Skatoties uz sastāvu, daudzi pieredzējuši spēlētāji, lielākā daļa no viņiem spēlēja Eiropas čempionātā pirms diviem gadiem. Vai šī ir vislabākā Islandes izlase, ko iespējams savākt kopā?
Jā, tā ir. Islandē šobrīd ir sajūta, ka mums ir „zelta paaudze”. Komanda šobrīd ir lieliska,
mums nekad nav bijusi tik spēcīga izlase kā tagad.
Bet tajā pašā laikā cilvēki satraucas, ka Gilfī Sigurdsons varētu nespēlēt, kādā formā viņš būs, tāpat satraukums ir arī par mūsu kapteini Āronu Gunarsonu. Bet pats galvenais – mēs esam komanda. Lai gan ir vajadzīgi individuāli spoži spēlētāji, lai gūtu panākumus, mums ir laba spēles sistēma. Tā, protams, ir klišeja, bet mūsu spēks ir komandā, atslēgas spēlētājs ir komanda.
Komandas lielākā zvaigzne Gilfī Sigurdsons ilgu laiku izlaida traumas dēļ, kāds ir viņa veselības stāvoklis, gatavība turnīram?
Mēs aizvadījām pārbaudes spēli pret Norvēģiju, kuru diemžēl zaudējām 2:3, bet Sigurdsons bija atpakaļ laukumā. Visi islandieši par to bija ļoti priecīgi, mēs esam priecīgi, redzot viņu spēlējam bumbu, jo viņš to dara lieliski. Bet, jā, viņam bija trauma un spēle ar norvēģiem bija viņa pirmā spēle trīs mēnešu laikā. Treneri un fizioterapeiti dara visu, lai viņš ātrāk atlabtu un izskatās, ka viņš spēs pietuvoties savai labākajai sportiskajai formai. Ja nebūs nekādu pēdējā brīža traumu, Sigurdsons spēlēs Pasaules kausā. Mēs visi par to esam ļoti atviegloti (smejas).
Islandes grupa pasaules kausā izskatās ļoti smaga, jātiekas ar Argentīnu, Horvātiju un Nigēriju. Ko islandieši sagaida no savas izlases?
Pirms pāris nedēļām bija aptauja, kurā tika jautāts – „vai Jūs ticat, ka Islande tiks ārā no grupas?” 72 procenti no mums teica, ka nē. Tas varbūt izklausās jocīgi, bet izkļūšana no grupas mums nav galvenais. Mēs drīzāk esam ļoti laimīgi tur atrasties.
Kamēr vien mūsu spēlētāji demonstrēs savu labāko futbolu, mēs būsim laimīgi.
Tas tā ir bijis vairākkārt, piemēram, kad mūsu basketbola izlase dodas uz Eiropas čempionātu basketbolā – nav tik svarīgi, kā viņi nospēlē. Pat, ja viņi atgriežas mājās bez punktiem, mēs tāpat esam ļoti lepni par viņiem. Runājot par grupu, mēs lieliski pazīstam Horvātiju, varbūt pat pārāk labi, mēs ar viņiem esam spēlējuši neskaitāmas reizes un esam arī uzvarējuši, bet tā, protams, ir ļoti spēcīga izlase. Argentīna? Mēs visi zinām, kas tur gaidāms, [Lionels] Mesi ir izcils spēlētājs. Bet tieši uz savu pirmo spēli turnīrā pret Argentīnu mēs skatāmies kā uz čempionāta atslēgas spēli. Ja mēs kaut ko izdarīsim pret Argentīnu, mums būs sajūta, ka mēs varam izdarīt jebko. Mēs esam spēlējuši arī pret Nigēriju un esam viņus uzvarējuši, tā kā tas mums runā par labu. Mēs varam tikt ārā no grupas, domāju, ka mēs varam būt otrie savā grupā. Visticamāk, tas nozīmētu tikšanos ar Franciju astotdaļfinālā. Es prognozēju, ka mēs iegūsim otro vietu grupā – viena uzvara, viens neizšķirts, viens zaudējums un tad mēs uzvarēsim Franciju, atriebjoties par zaudējumu Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā (Francija uzvarēja ar 5:2). Bet mēs būsim laimīgi par jebko. Vieni vārti, vieni Gilfī Sigurdsona vārti pēc soda sitiena un viss būs kārtībā.
Islandes izlases treneris paralēli darbam ar komandu strādājot arī kā zobārsts. Vai tā tiešām ir?
Tā tiešām bija, bet vairs tā nav, viņš izlēma pamest zobārsta darbu, lai koncentrētos trenēšanai, jo tas ir grūts darbs. Pēdējo gadu laikā būt par Islandes futbola izlases treneri ir daudz grūtāk nekā iepriekš. Bet viņš tiešām ir zobārsts,
Pasaules kausam treneris kvalificējās strādādams kā zobārsts un viņa zobārstniecības prakse joprojām strādā.
Un šad tad viņš salabo zobus saviem radiem, draugiem vai paziņām. Pagājušajā vasarā viņš apmeklēja Islandes sieviešu futbola čempionāta spēli. Divas spēlētājas laukumā sadūrās un vienai no viņām trieciena rezultātā izkrita zobs. Treneris aizveda spēlētāju uz savu zobārsta kabinetu un salaboja viņas zobu. Tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir jā un nē. Jā, viņš ir zobārsts, viņa prakse joprojām strādā, bet viņš pats tur vairs nestrādā. Viņš ir ļoti mierīgs cilvēks, kā viņš pats ir teicis – miers ir ļoti svarīgs zobārsta darbā, jo visu laiku jāstrādā ar satrauktiem, nervoziem cilvēkiem. Viņa karjera zobārstniecībā un tur gūtās iemaņas saglabāt vēsu prātu viņam palīdz labāk trenēt.
Pirms desmit gadiem Islande nebūt nebija tā spēcīgākā izlase Eiropā. "Euro 2008" kvalifikācijā Latvija uzvarēja Islandi divas reizes (4:0 mājās, 4:2 viesos). Ar kādiem paņēmieniem Islandei izdevās izaudzināt tik talantīgu un meistarīgu spēlētāju paaudzi?
Tas bija vesels plāns, kaut kur ap gadsimtu miju, ap 2000.gadu mēs sākām domāt – kā savas nacionālās izlases padarīt labākas. Jo mums ir atsevišķi labi spēlētāji, pagātnē mums bijuši vairāki tiešām lieliski spēlētāji, piemēram, Eidurs Gudjonsens, bet nekad nav izdevies izveidot izcilu komandu.
Tāpēc Islandes futbola asociācija nolēma investēt naudu futbola infrastruktūrā.
Tāpat mēs parūpējāmies, lai pilnīgi ikvienam spēlētājam Islandē ir labs, kvalificēts treneris. Mums netrenē tēvi, onkuļi vai sazin kas vēl, ar spēlētājiem vienmēr strādā kvalificēts speciālists. Un mūsu gadījumā tas ir ļoti svarīgi. Ir jāsaprot, ka tipiska komanda Islandē nesastāv no labākajiem spēlētājiem. Piemēram, U-15 komanda, tie ir 20 bērni, kuri dzīvo tajā rajonā vai pilsētā – viņi ir tie, kas veido komandu. Nav nekādas atlases. Mums no saviem cilvēkresursiem jāspēj izspiest maksimumu. Tāpēc
bija ļoti svarīgi, lai mums būtu kvalificēti, apmācīti speciālisti.
Varbūt esi dzirdējis arī par futbola hallēm. Islandē laikapstākļi parasti ir briesmīgi, tāpēc mēs uzbūvējām futbola halles un ļoti daudz mākslīgā zālāja laukumus. Bērnībā es pirmos pāris gadus trenējos uz sasaluša māla laukumiem. Uz tādiem laukumiem nav iespējams strādāt sistemātiski un attīstīt tehniku. Tās bija divas galvenās lietas. Bet arī mēs kā spēlētāji jautājām sev – ko mēs varam darīt labāk? Mēs saprotam, ka mums nav daudz cilvēku, tikai 350 tūkstoši, tāpēc mēs savas nācijas mazo cilvēku skaitu izmantojam, lai gūtu labumu. Skatoties uz lielajām valstīm, piemēram, Spāniju. Izlasē viens spēlētājs var būt no basku zemes, cits no Katalonijas, vēl kāds no Seviljas. Viņi katrs nāk no savas pilsētas un viņiem ir dažādi uzskati. Šeit Islandē viss ir vienkāršāk,
mūsu spēlētāji lieliski viens otru saprot, viņiem ir līdzīga dzīves pieredze un redzējums.
Komanda ir ļoti draudzīga gan laukumā, gan ārpus tā. Viņi daudz ko dara kopā, viņi dodas atvaļinājumos kopā, viņi visi ir bērnības draugi, kas palīdz radīt arī komandas vienotību.
Minēji, ka Islandē ir ļoti daudz laukumu ar mākslīgā zālāja segumu. Varbūt ir pieejama precīza informācija, cik daudz šādu laukumu Islandē ir?
Šobrīd Islandē ir vairāk nekā 150 laukumu ar mākslīgās zāles segumu. Futbola asociācija izdarīja ļoti gudru lietu –
viņi izbūvēja mazākus laukumus uz kuriem var spēlēt 5 pret 5 pie katras skolas Islandē.
Tas nodrošina, ka bērniem vienmēr ir vieta, kur spēlēt futbolu. Bet, protams, ir ļoti daudz pilnā izmēra laukumu, vairāk nekā 150. Lielākā daļa futbola haļļu ir koncentrētas Reikjavīkā un tās apkaimē, bet tās ir arī citviet valstī. Mums ir aptuveni 10 šādas iekštelpu futbola halles. Un tas ir lielais infrastruktūras noslēpums – mums vienmēr ir pieejami laukumi, kur spēlētājiem slīpēt savu meistarību.
Islandei ir ļoti laba handbola valstsvienība, 2008.gada Olimpiskajās spēlēs tikāt pie sudraba, cik populārs ir futbols?
Futbols Islandē vienmēr ir bijis neticami populārs. Kā jau teici, mēs spēlējam handbolu un mums tas patīk, jo, ja būsim godīgi, handbols bija vienīgais sporta veids, kurā mēs bijām kaut cik pieklājīgā līmenī (smejas). Mums vienmēr bijusi spēcīga handbola izlase. Iemesls tam ir vienkāršs – Islandes garā ziema. Ziemas laikā vai arī sliktos laikapstākļos jātrenējas iekštelpās. Ko var darīt iekštelpās? Spēlēt handbolu! Bet infrastruktūra daudz ko ir mainījusi, tagad mēs varam darīt jebko, jebkurā laikā. Tagad futbols ir guvis virsroku. Es pētīju statistiku,
mums Islandē ir vairāk reģistrēto futbolistu uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju nekā, piemēram, Brazīlijā, Spānijā vai Anglijā.
Mēs mīlam futbolu! Un mums ļoti patīk angļu futbols. Tieši šī iemesla dēļ uzvara pret angļiem Eiropas čempionātā (Islande astotdaļfinālā uzvarēja ar 2:1) mums bija tik īpaša. Bet popularitātes ziņā pirmais ir futbols, tad handbols un basketbols. Neskatoties uz to, ka esam maza valsts un mums šajos sporta veidos nav daudz spēlētāju, mēs gūstam panākumus gan pēdējās dekādes garumā, gan arī pavisam nesen – pēdējos gados. Mēs esam viena no retajām Eiropas valstīm, kuras izlase spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīros futbolā, handbolā un basketbolā. Mums ir labi panākumi daudz kur, par ko mēs ļoti priecājamies.
Klausoties šķiet, ka Islandē gandrīz katrs ar kaut ko nodarbojas. Vai tas būtu futbols vai kāds cits sporta veids, visi kaut ko dara, vai tas tā tiešām ir?
Jā, tā ir! Jaunatne tiek stimulēta nodarboties ar sportu.
Tā bija problēma deviņdesmitajos gados, mūsu jaunatne pārāk daudz dzēra un smēķēja.
Valsts piešķir atbalstu ģimenēm, lai bērni dotos uz sporta nodarbībām vai spēlētu kādu instrumentu vai arī darītu ko citu. Tāpēc arī nabadzīgākām ģimenēm ir iespēja laist bērnus uz nodarbībām. Te pēkšņi bērniem ir iespējas nodarboties ar vairākiem sporta veidiem, ja viņi paši to, protams, vēlas.
Islandē tas ir ierasti, ka bērni augot trenējas gan handbolā, gan futbolā un arī basketbolā.
Tas mums ļoti palīdz, jo ļauj attīstīt dažādas prasmes un iemaņas. Daudzi Islandes spēlētāji un treneri ir teikuši, ka tas palīdz labāk justies dažādās pozīcijās laukumā. Piemēram, mūsu kapteinis Ārons Gunarsons – viņš lieliski izpilda sānu iemetienus pēc autiem, viņš bumbu met ļoti tālu laukumā un jaunībā viņam bija izvēle, vai viņš vēlas būt Islandes izlases spēlētājs handbolā vai futbolā. Viņš izvēlējās futbolu. Tikmēr viņa brālis izvēlējās handbolu un šobrīd ir viens no Islandes handbola izlases līderiem un spēlē spēcīgajā Vācijas bundeslīgā. Islandiešu bērniem ir ierasti nodarboties ar vairākiem sporta veidiem un tad 15, 16 gadu vecumā izvēlēties to, kurš labāk sanāk vai kurš vairāk iet pie sirds.
Turpinot par futbola popularitāti, aptuveni 20 procenti (aptuveni 70 tūkstoši cilvēku) islandiešu esot pieprasījuši biļetes uz Pasaules kausu. Vai šis skaitlis tiešām ir tik liels un tik daudz islandiešu ir gatavi doties uz Krieviju?
Jā, tā ir, par Pasaules kausu Islandē ir milzīga interese un ļoti daudzi no mums tiešām pieprasīja biļetes uz spēlēm. Islandes un Argentīnas spēle ir viena no populārākajām spēlēm visā turnīrā, uz to spēli saņemts otrais lielākais pieprasījumu skaits turnīrā, atpaliekot tikai no fināla. Tas parāda, cik ļoti mēs šo čempionātu gaidām. Un, protams, spēle pret Argentīnu, pret Mesi, tā ir viena no lielākajām skatuvēm futbolā. Tomēr jāsaka, ka šoreiz uz Krieviju dosies mazāk cilvēku nekā uz Eiropas čempionātu Francijā. Iemesls tam ir, ka Krievija ir tālāk nekā Francija. Iemesls ir arī laikapstākļi, mēs zinām, ka Krievijā būs silts laiks, bet mums islandiešiem patīk doties atvaļinājumos uz Dienvideiropu. Tāpēc uz Franciju aizbrauca ļoti daudzas ģimenes, kas savu atvaļinājumu apvienoja ar futbola skatīšanos. Ļoti daudzi par to runā, daudzi arī dodas, bet ne tik daudzi, kā Eiropas čempionātā. Bet kopumā tā ir taisnība, ir bijis neticams apjoms biļešu pieprasījumu, skatoties statistiku, tad
tiešām gandrīz 20 procenti islandiešu pieprasījuši biļetes.
Rodas jautājums – ja jau tik daudzi islandieši ir gatavi doties uz Krieviju un tik daudz cilvēku aizbrauca arī uz Eiropas čempionātu Francijā, vai dzīve Islandē apstājas, kad spēlē Jūsu izlases?
(Smejas) Jā, īstenībā tāds iespaids tik tiešām rodas! Eiropas čempionātā mums bija grupas pēdējā spēle pret Austriju, ko uzvarējām 2:1 (Uzvaras vārtus Islande guva kompensācijas laika 4.minūtē). Es mazliet aizkavējos darbā, man bija jāpabeidz raksts, tāpēc es biju mājās, kad bija nospēlētas aptuveni 20 minūtes. Es nekad neesmu redzējis kaut ko tamlīdzīgu, uz ielām, ceļiem nebija pilnīgi neviena.
Es to izbaudīju pats savām acīm, principā, valsts tajā brīdī apstājas.
Tas ir tāpēc, ka mēs esam neizsakāmi lepni redzēt savu izlasi spēlējam tik lielā turnīrā. Domāju, ka jums, latviešiem, bija līdzīga sajūta, 2004.gadā, kad Latvija ar [Māri] Verpakovski priekšgalā spēlēja Eiropas čempionātā. Jūs redzat savus spēlētājus tik svarīgā turnīrā, uz lielākās skatuves futbolā – tā ir fantastiska sajūta. Un mēs to darām visos sporta veidos! Mūsu sieviešu futbola izlase spēlēja 2017.gada Eiropas futbola čempionātā sievietēm –
pirmo spēli pret Franciju noskatījās 82 procenti valsts iedzīvotāju.
Tas tikai parāda, ka mēs esam lepni redzēt savējos pārstāvam Islandi svarīgos turnīros. Mēs esam ļoti maza nācija un mums tas ir būtiski. Vienmēr, kad Islande piedalās kādā starptautiskā pasākumā, mēs lepojamies ar savām komandām, spēlētājiem, cilvēkiem, nāciju.
Islandiešu uzvaras rituāls – Viking Clap, tas kļuva par starptautisku sensāciju, tagad tas ir iekļauts populārajā futbola videospēlē „FIFA 18”, kā šis rituāls ir cēlies?
Tas ir interesants stāsts – viena no mūsu spēcīgākajām komandām „Stjarnan”, kas tulkojumā nozīmē „zvaigzne”, viņi 2014.gadā gandrīz kvalificējās UEFA Eiropas līgas grupu turnīram, tikai pēdējā kvalifikācijas kārtā viņus sagrāva Milānas „Inter”. Bet pirms tam viņi tikās ar „Motherwell” komandu no Skotijas. Ko viņi tur ieraudzīja? Viņi tur ieraudzīja „Viking Clap”.
Skotu komandas „Motherwell” fani ir tie, kas izveidoja šo rituālu.
Mēs islandieši nekad to neesam slēpuši, tas oriģināli ir cēlies no „Motherwell” faniem. Bet mēs esam čaļi, kas to padarīja slavenu. Francūži to darīja pēc tam, kad uzvarēja mūs Eiropas čempionātā, kas bija sāpīgi, bet arī visai forši. Kā jau teici, tagad tas ir arī „FIFA 18” – kad uzvari ar Islandi, pēcspēles animācijā ir „Viking Clap”. Tagad tas ir kļuvis starptautiski slavens un mēs to tādu padarījām.
Vienmēr uzmetas zosāda, kad to dari kopā ar komandu, visiem faniem tribīnēs,
tā ir jauka sajūta un mums islandiešiem tā ļoti patīk. Kad izlase pēc Eiropas čempionāta atgriezās mājās, Reikjavīkas centrā bija lielas svinības, fantastiska atmosfēra. Arī tribīnēs ir neticama sajūta. Pirms šī turnīra mēs islandieši sakām, ka mēs esam tik maz, tāpēc mums jāpaļaujas, ka katrs izdarīs savu darbu. Man pat tagad rodas zosāda, runājot par tām svinībām toreiz pēc Eiropas čempionāta. Tas parāda islandiešu vienotību, to, ka mēs visi esam kopā. Sportā nav labākas sajūtas kā būt pastarītim, kurš visus pārsteidz un uzvar. Mēs pat mēdzam skatīties mača labāko momentu video „Youtube”! Arī tās svinības Reikjavīkas centrā, tur toreiz devās visi. Tu nenāc? Nē, tu nāc ar mums! Devās visi. Starp citu, mēs atceramies arī notikumu ar Latviju 2004.gadā, kad jūs iekļuvāt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Toreiz tur tikt bija grūtāk, jo tad kvalificējās 16 komandas. Daudzi par to runāja – ja viņi to var, tad mēs arī varam. Joprojām atceros augumā mazo uzbrucēju Verpakovski uzbrukuma smailē.
