Jurģis Kalns ir liepājnieks. Dzimtajā pilsētā viņš sāka profesionāla futbolista karjeru. Taču Vēju pilsēta 2000. gadu sākumā bija bagāta ar vietējiem uzbrucējiem, un vienīgo Latvijas čempiona titulu kā futbolists Jurģis izcīnīja "Ventspils" kreklā, sezonā negūstot nevienus vārtus. Futbolista karjerā Kalns virslīgā ir iesitis 83 vārtus un joprojām turas vēsturiski rezultatīvāko desmitniekā. Trenera karjeru viņš veidoja vienlaikus pacietīgi un strauji. “Auda”, “Superova”, “Tukums” un “Valmiera”. Septītajā trenera sezonā “Valmieru” aizveda līdz Latvijas zeltam. Oktobrī viņam palika 40.
Dāvis Ernštreits: Man ļoti patīk “Valmieras puiku” himna, kas ļoti labi arī der sportam. “Man gods par kreklu dārgāks, tuvāks.” Tie vārdi ir tik spēcīgi, un to pašpuiku garu arī iemieso himna. Zoseni uzrauj pat tam, kam nav ar Valmieru liela sakara.
Jurģis Kalns: Tieši tā, pilnībā piekrītu. Kad pirmoreiz izdzirdēju to himnu, nebūdams vēl Valmierā, man tā neiekrita sirdī tā, kā tagad, kad vārdus no A līdz Z zinu no galvas. Fantastiski vārdi. Varam lepoties arī ar Valmieras puikām.
Tagad smagais jautājums, kā parasti kurzemniekiem: kā liepājnieks ar šo tiek galā?
Es vēl neesmu pats apzinājies, kas ir noticis. Fakts, ka tas ["Valmieras" titula izcīnīšana], notika Liepājā, man kā liepājniekam… Līdz tam es vēl neesmu ticis, neesmu vēl salicis pa plauktiņiem to visu šobrīd. Emocijas ir, bet es biju gaidījis tās mazliet savādākas. Ja godīgi, pagaidām ir tāds tukšums. Pēc smagi padarīta darba laikam gribi gavilēt sirdī, bet patiesībā nogurums ir sakrājies un ir tāds miers.
Jurģis pats teic, ka savu roku vai kāju ir pielicis arī vienam “Liepājas Metalurga” čempiona titulam. Vai toreiz tu medaļu dabūji?
Dabūju. Man vēl bija arī pati labākā balva no kluba, par ko es biju pārsteigts. Nezinu, kāpēc tā notika, bet man liekas, tā bija visefektīvākā.
Tu pussezonā biji prom, bet medaļu dabūji...
Jā, es sākumā diezgan daudz spēlēju, bet man tur sanāca mazas nesaskaņas, un tad es aizgāju īrē. Tas bija gads, kad “Metalurgs” pirmoreiz kļuva par čempioniem.
Par Liepājas nervu vēl gribu nedaudz paturpināt. Verpakovskis, Dobrecovs, tagad – Kalns. Jūs bijāt plus mīnus vienas paaudzes uzbrukuma spīdekļi Liepājā. Dažādā statusā, bet visi trīs esat savā veidā aizveduši komandas līdz Latvijas virslīgas titulam, kas nav maz mūsdienu futbolā. Tavuprāt, kur tas slēpjas – tas čujs, ņuhs vai intelekts?
Es nemaz nezinu, kur tas viss slēpjas. Es domāju, tajā degsmē un tieksmē pierādīt sevi. Iespējams, mēs nākam no provinces un mēs tur esam audzināti tā, ka tev jāsitas pa dzīvi, jāiet savs ceļš un jāpierāda, ka tu kaut ko spēj.
Un kā neapstāties pie pirmajiem panākumiem?
Tas būs pats grūtākais, es domāju. Tas ir smags darbs pašam ar sevi pirmām kārtām.
Tu biji “Sporta Studijā” pavasarī, kad jums bija lieliska 12 uzvaru sērija, ja nemaldos...
Bija 15.
Kurš bija grūtākais brīdis šīs sezonas gaitā? Vienubrīd jums bija astoņu punktu pārsvars pār RFS, bet beigās viss izšķīrās pēdējā spēlē...
Jā, mēs tabulā neskatījāmies jau vasaras vidū, jo agri vai vēlu zinājām, ka būs šādas beigas. Protams, negribējām tās pieļaut.
Zinājāt?
Jā, atskatāmies pagātnē – Latvijas čempionātā un visur pasaulē ļoti reti kad viss notiek tik ātri. Mēs pat salīdzinājām ar pagājušā gada Mančestras “City” triumfu. Viņi visiem bija priekšā Premjerlīgā janvārī ar entajiem punktiem, un tāpat viss izšķīrās pēdējā kārtā, pēdējās minūtēs. Tāpēc futbols ir interesants. Tā ir tā psiholoģija, ar kuru mēs neviens nemākam pareizi strādāt.
Kā jūs tam bijāt gatavi? Tev tomēr ir 40 gadi un pirmie sirmie rugāji arī ir, bet tomēr tas trenerim nav nekāds mega vecums un pieredze vēl nav tik liela. Arī treneru korpusam bija jābūt gatavam motivēt īstajā brīdī, ar sviriņām pievilkt, atlaist. Tas ir liels teātris...
Mēs mēģinājām noņemt spiedienu no spēlētājiem dažnedažādos veidos. Es ļoti daudz paņēmu uz sevi ar visām preses konferencēm. Tas stāsts tur apakšā ir, lai spēlētājiem nebūtu jādomā ne par ko. Drīzāk tad es to visu paņemu uz sevi – negācijas pēc neveiksmīgiem rezultātiem. Vēl līdz šodienai mēs nezinām, vai nostrādājām pareizi, jo ir grūti atbildēt. Ja jau esam kļuvuši par čempioniem, tad laikam kaut ko mēs darījām pareizi.
Ko nozīmē tā paņemšana uz sevi? Vai vari atklāt kādu noslēpumu? Kā publikas domas novirzīji citur?
Tieši tā – mēģināt novirzīt no neizteiksmīgām spēlēm, prom no spēlētājiem. Bija epizodes, kur daudz tika apspriests kaut vai par Kroļļa sarkano kartīti divas kārtas līdz beigām spēlē pret RFS. Raimonds to pārdzīvoja. Man bija jāiznāk uz skatuves un preses konferencē jāsāk runāt par pilnīgi citām un dažādām lietām. Brīžiem bija, ka pēc tam klausies un domā, ko tu tur vispār esi sarunājis. Faktiski, doma bija tāda: Lai viņam ne par ko nav jādomā, labāk, lai viņi paskatās, ka treneris tur kaut ko mauc.
Preses konferencē pēc pēdējās spēles tev nebija vairs jāizvēlas vārdi. Droši vien tobrīd bija diezgan vienalga, kas notiek, ko teiksi, kurš ko domās, jo tas brīdis ir beidzot pienācis?
Jā. Tur [aizsargs Daniels] Balodis paslīdēja, gandrīz nogāza mani no krēsla. Man tajā brīdī bija tikai doma, kaut galds nesalūztu, tas jau knapi turējās, un Rihards nāca ar kausu. Es domāju, ka viņš tūlīt sitīs to pret galdu un lūzīs tas galds. Nē, izturēja gan galds, gan "Valmiera" līdz sezonas beigām. Palikām tur, kur mēs gribējām būt. Šī preses konference tikai pierāda mūsu saliedētību, ģimeni. Es uzskatu, ka tās
cilvēciskākās īpašības, kuras izveidojām šajā sezonā, arī ļāva mums kļūt par čempioniem.
Kā jūs sagaidīja Valmierā? Esot tāls ceļš bijis. Izrādās, ka var braukt astoņas stundas no Liepājas līdz Valmierai.
Tāls un garš ceļš, bet cilvēki sagaidīja. Tās bija fantastiskas sajūtas. Pusi no tā neatceros, bet zinu, ka, izkāpjot no autobusa, līdzjutēji tevi gaida, un viņi bija to pelnījuši. Mēs tad visi kopā nakti tur pavadījām ar fantastiskām emocijām. Nevaru vārdiem aprakstīt, kas tas bija.
Esi teicis, ka tev spēlētājs ir jāciena, jāsaprot, ka viņš ir cilvēks. Latvijas izlase gatavojas Baltijas kausam, un sākotnēji prasība esot bijusi, lai pa taisno no Liepājas un Rīgas klubi atdod spēlētājus izlases rīcībā. Kā regulēt to, lai futbolisti nākamreiz gribētu, lai tomēr attiecības veidotos cieņpilnas un uzticība valdītu starp spēlētājiem un treneriem?
Tā ir pirmkārt komunikācija. Man bija nesaprotams, ka dienu pirms svarīgākās spēles puse spēlētāju nāk pie manis un saka, ka mums 15.10 būs pakaļ busiņš uz izlasi.
Uzreiz pēc mača Liepājā?
Jā, uzreiz pēc mača.
Vienos spēle, trijos beidzam, un prom!
To visu var sakārtot nedēļu iepriekš, trīs dienas iepriekš. Nevis pirms mūsu svarīgākās spēles sešiem spēlētājiem tiek galvā nodots signāls, ka pēc spēles 15.10 jākāpj autobusā. Viņi visu dienu par to runā: “Mēs negribam. Kā, mēs taču nezinām, kā beigsies.” Man bija tāda neizpratne, profesionalitāte ir netraucēt spēlētājam gatavoties sezonas svarīgākajai spēlei. Tas mazliet tika pārkāpts. Es zinu [izlases galveno treneri] Daini [Kazakeviču]. Viņš neļauj spēlētājiem trīs dienas pirms izlases spēles biļetes nodot saviem radiniekiem. Tagad iepriekšējā dienā pirms spēles, mēs jau bijām Liepājā, un viņiem galvā ir citas domas nevis par to, kā apspēlēt “Liepāju”, bet kā viņus savāks. Tas nebija pareizi. Pēc spēles es sapratu, ka čaļi ar mums beigās brauca, neiekāpa tajā busiņā. Mēs viņus aizvedām līdz izlases nometnei ar autobusu un izlaidām viņus tur, viņi vakarā bija jau pie komandas un runāja ar džekiem. Viss ir kārtībā, Dainis viņus savāca, izrunājās, esot bijis neizpratnē, kāpēc vispār tāda situācija izveidojusies.
Vai tev pašam ir sezonas gaitā bijusi situācija, ka liekas, spriedze ir milzīga, droši vien tu kā treneris neguli naktis, bet tev liekas, ka tagad ir divas dienas brīvas, jāļauj spēlētājiem nolaist tvaiku?
Tā ir jābūt. Profesionālais sports ir tāds, ka pēc tādas sezonas, pēc tādām emocijām bija jāļauj. Es jau smejos, ka es kā treneris, vai es gribu saņemt sestdienas vakarā iedzērušu futbolistu, vai svētdien no rīta uz brokastīm normālu cilvēku, kurš ir izgulējies, atpūties un ar svaigām emocijām ierodas izlases treniņnometnē. Ja būsim atklāti, lai arī viņi ir jauni, viņi ir apzinīgi, tāpat grib pasvinēt to, par ko visu sezonu ir smagi strādājuši.
Jāspēj uzticēties. Tas nav viegli, to mēs mācāmies...
Tas ir mūsu Valmieras kluba lielākais sasniegums, ka mēs viens otram uzticamies. Mēs arī pirmsspēles iebraukšanas Valmierā atcēlām šogad. Mēs parādījām uzticības kredītu pirms mājas spēlēm, ka savācamies spēles dienā. Mēs neiebraucam ne pirms, ne pēc spēlēm, mēs ļaujam viņiem pašiem iemācīties gatavoties, iemācīties pieņemt pareizos lēmumus. Es domāju, ka sadzīviskais ir tas, kas ļauj laukumā parādīt tās labākās lietas.
Jūs sezonā guvāt 101 vārtus – tuvākajiem sekotājiem par 18 vārtiem mazāk. Skatītājiem lielisks futbols – ugunīgs, atklāts, bet paši skatītāji jau savā starpā sačukstas: “Ko tad viņi darīs Čempionu līgas kvalifikācijā ar šo futbolu?” Tu to droši vien esi daudz vairāk dzirdējis nekā es. Kāda ir tava atbilde?
Man atbilde ir tāda, ka katra sezona ir savādāka un mēs strādājam ar skatu ne tikai vienā sezonā. Mēs nemētājamies taktiski, ja tā var teikt. Visu sezonu bijām stabili, spēlējām viena veida futbolu. Pamēģinājām arī Eirokausos, sapratām, ka Eirokausos ir savādāka pieeja. Mums ir viss nākamais pusgads, kad mēs varēsim iemācīties arī spēlēt kā otrais numurs. Es domāju, ka
Eirokausos jau būsim gatavi piedāvāt citu stilu. Iespējams, kaut kādu negaidītu stilu no Valmieras.
Mums bija gads vajadzīgs, lai aizietu līdz automātam uzbrukuma darbībās. Mums ļoti kliboja aizsardzība, Rihards Matrevics pēdējās 14 spēles pēc kārtas nepalika sausā, bet pašā svarīgākajā – Liepājā, protams, to izdarīja. Mēs pastrādāsim pie tā, lai varētu uzspēlēt arī mazliet savādāku futbolu, kas nesīs augļus arī Eiropā.
Jums vidējais vecums komandā ir apmēram 21,5 gadi. Vai ir domāts nākamgad, lai tieši šo mērķi sasniegtu, lai labāk spēlētu Eirokausos, kādus rūdītākus vīrus piesaistīt, kuri dzīvē un futbolā izgājuši vairāk lietām cauri?
Vienmēr tā runājam, ka vajag to pieredzējušo spēlētāju. Kādu vienu, divus, kas var savākt komandu. Man liekas, ka tas nāk vēl no veciem laikiem, ka kaut ko vajag. Nē, pastāvēs tas, kurš mainīsies. Ja mūsu kluba mērķis ir audzināt jaunos spēlētājus, tad jāļauj viņiem pašiem pēc iespējas ātrāk nobriest. Iespējams, tam pašam Krollim jau 20 gadu vecumā uzvesties tā, it kā viņam būtu jau 30 – ar lielu bagāžu aiz muguras. Tas viņam karjerā var ļoti daudz dot.
Krollim šajā sezonā ir 24 gūti vārti. Jau minēji, ka jauns spēlētājs, bet šobrīd viņš droši vien jau ir karsta prece tirgū. Viņš paliek?
Mēs ļoti uz to ceram. Starpsezona parādīs, kādā virzienā Raimonds aizies. Es ar abām rokām esmu par to, lai Raimondu savāc, lai viņš iet tālāk dzīvē. Es ar pārējiem arī runāju, ka būšu tikai priecīgs, ja pēc gadiem es varēšu skatīties Čempionu līgas grupu turnīra spēles un tur spēlēs Krollis, Mena, Jokota. Man kā trenerim būs tādas pašas tirpiņas kā Liepājā. Par otro golu [Liepājā]. Paldies tiesnešiem, jo bija vēl jāspēlē kādas 30 vai 40 sekundes pēc otrajiem gūtajiem vārtiem, bet mēs visi skrējām laukumā, visi skrēja pie faniem. Tiesnesis noreaģēja tajā situācijā un nosvilpa spēles beigas.
Nav jābūt burta kalpam...
Jā. Tās emocijas tribīnēs pēc gūtajiem vārtiem – es domāju, viss, spēle beigusies, tas bija fantastiski trekns punkts šai sezonai.
Beigās laikam arī sasaukšanās ar līdzjutējiem, “Slava Ukrainai!” Man liekas, tas bija ļoti svarīgi, ka līdzjutēji to skandēja, komanda atbildēja. Svarīgi ukraiņiem jūsu komandā.
Protams, mēs viņus maksimāli atbalstījām visā šajā sezonā. Ne tikai mēs un līdzjutēji, pie mums arī ukraiņu blogeri brauca un filmēja diezgan daudz, ir izveidojusies laba sadarbība ar viņiem. Es domāju, ka viņiem tas daudz ko nozīmē. Čaļiem bija asaras acīs.
Patiesākie līdzjutēji - tā tu par viņiem esi teicis. Izskaidro, kas tas ir?
Tas, ka viņi visi ir pirmkārt valmierieši. Ja Rīgā līdzjutēji dalās un ir daudzi feikie līdzjutēji, tad tur ir patiesi cilvēki, kuri tiešām kā māk, tā jūt līdzi. Kā redz situāciju, tā atbalsta. Tas ir tas patiesums, ko nevari nopirkt ne par kādu naudu. Valmieras līdzjutēji ir tieši tādi. Desmit cepures var noņemt viņu priekšā. Tāds bars bija atbraukuši uz Liepāju – pāri visai Latvijai. Es pat brīnos, ka viņi izkāpa no autobusa pēc spēles Valmierā. Paldies viņiem.
Lieliska sezona tiešām ir aizvadīta, bet priekšā ir Pasaules kauss futbolā, kas startē 20.novembrī, šo svētdien. Par kuru komandu tava sirds pukstēs straujāk?
Pukstēs par Ameriku un Kanādu, jo es vienmēr mīlu pārsteigumus. Es uzskatu, mēs arī šogad uztaisījām pārsteigumu Latvijas virslīgā. Tās ir divas komandas, kuras es gribu redzēt, ka izšaus. Tāpēc tās būs divas komandas, kurām es jutīšu līdzi. Viņiem ir labi sastāvi, ir arī skaļi uzvārdi. Es būšu neordinārs. Nebūšu par topa izlasēm. Man vienmēr ir patikušas komandas, kuras tāpat kā mēs grib pierādīt jau uz lielās futbola skatuves, ka viņi kaut ko var.
