Pēdējā pusgada laikā vēl vairāki futbolisti pirkti un pārdoti par vairāk nekā 100 miljoniem eiro. Vēl samērā nesenā pagātnē, 2009. gadā, viens no tobrīd labākajiem futbolistiem pasaulē Kakā tika pārdots par šim brīdim pieticīgiem 70 miljoniem eiro.
Sporta žurnālists Edmunds Novickis skaidroja, kā atsevišķām komandām radusies tik liela finansiālā rocība, lai futbolistu pārejām tērētu tādas summas. „Viss ir pamatots ar kaut kādiem puslīdz objektīviem lēmumiem, ar klubu faktisko finansiālo stāvokli,” sacīja Novickis. Viņš arī norādīja, ka šāds summas pieaugums saistīts ar iespējām sekot līdzi futbolam visā pasaulē. „Ja agrāk televīzija varēja nopelnīt no tā, ka angļi mīl Anglijas premjerlīgu, tad tagad tādā pašā veidā var nopelnīt, ka visa pasaule mīl Anglijas premjerlīgu,” viņš skaidroja, ka tādējādi palielinājusies naudas plūsma futbolā.
Ilggadējais Latvijas futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs uzskata, ka komandas ar naudu tāpat vien nemētājas, augstākā līmeņa spēlētāju pirkšana palīdz gūt sportiskos panākumus, kas vairo iespējas atpelnīt ieguldīto naudu spēlētāju pārejās. „Klubi tāpat lielā mērā ir biznesa projekts, un visi lēmumi tiek pieņemti rūpīgu aprēķinu rezultātā,” stāstīja Gorkšs. Viņš arī norāda, ka klubam, iegādājoties spēlētājus, vienmēr ir kaut kāds plāns, kā šo naudu atpelnīt.
Eiropas Futbola asociāciju savienība (UEFA) pirms vairākiem gadiem ieviesa „Financial FairPlay” sistēmu. Tās mērķis ir ierobežot komandu tēriņus un nepieļaut klubu nonākšanu parādos. Sistēma ieviesta 2010. gadā, un visām komandām, kuras kvalificējušās UEFA Čempionu līgai vai UEFA Eiropas līgai, jāspēj apliecināt to finansiālo stāvokli. Cik veiksmīgi šī sistēma strādā dzīvē?
„Tas viss vēl ir bērnu autiņos. Šie ir pirmie soļi, lai ierobežotu klubus, lai klubi tērētu aptuveni tikpat, cik tie nopelna,” teica Novickis. Viņš arī piebildis, ka mūsdienu grāmatvedības pasaulē iespējams atspoguļot lietas tā, kā vienai pusei ir izdevīgāk. „Es domāju, ka ar laiku tiks panākts progress šajā ziņā,” sacīja Novickis.
Tomēr arī šādi ierobežojumi atsevišķiem klubiem neliedz tērēt milzīgus finanšu līdzekļus, lai pārpirktu tiešo konkurentu labākos spēlētājus. Visās Eiropas vadošajās futbola līgās ir divas līdz četras komandas, kuras var atļauties samaksāt gandrīz jebkādu pārejas summu, turklāt pašam futbolistam maksāt milzīgu atalgojumu, tāpēc finansiāli mazāk spēcīgi klubi nespēj noturēt savas zvaigznes, kas samazina līgas konkurētspēju.
Sporta žurnālists Arkādijs Birjuks uzskata, ka turpmākajos gados transfēru summas mazākas nepaliks. „Tuvāko piecu vai pat desmit gadu laikā es neredzu nekādas pazīmes, ka varētu kaut kas mainīties,” norāda Birjuks. Viņš arī min, ka komandām nāks tikai jauna nauda no sponsoriem un raidtiesībām.
Janvāris ir laiks, kad klubiem pastiprināt savus sastāvus, jo nākamā iespēja būs tikai jūlijā. Tradicionāli šajā laikā nenotiek pārāk grandiozi darījumi, jo lielākā daļa komandu ne par ko nevēlas šķirties no saviem vadošajiem spēlētājiem. Tomēr arī janvārī ik pa brīdim notiek kāda skaļāka pāreja. Šomēnes par otru dārgāko futbolistu sporta veida vēsturē kļuvis brazīlis Filipe Kutiņjū, bet par dārgāko aizsargu pasaulē nu var saukt Nīderlandes izlases spēlētāju Virdžilu van Dīku.
