Dokumentālās filmas

«Caur objektīva aci. Gunārs Cilinskis». Dokumentāla filma.

Dokumentālās filmas

«Grieķijas salās kopā ar Džūliju Bredberiju». Dokumentālu filmu cikls. 3. - 4. sērija

Drošība. Latvija. Futbols. Dokumentāla filma

Ar sapni par mieru un futbolu: Ukrainas jauniešu komanda rod patvērumu un trenējas Staicelē

Viņi ir 11 no 27 tūkstošiem Ukrainas kara bēgļu, kuri ieradušies Latvijā, un 11 no vairāk nekā 10 miljoniem ukraiņu, kuri bijuši spiesti pamest dzimteni, kopš 24. februārī Krievija sāka karu. Dokumentālā filma «Drošība. Latvija. Futbols.» vēsta par jaunajiem futbolistiem no Ukrainas pilsētas Dnipro, viņu mammām un vecmāmiņām, kas raduši patvērumu Staicelē – Latvijas Futbola federācijas (LFF) mācību un treniņu centrā.

Ukraiņu jauniešu komanda 24. februārī bija Ivanofrankivskā – gandrīz 1000 kilometru no mājām, devušies uz nacionālā čempionāta spēli 14-15 gadu vecuma grupā. Treneris Aleksandrs Juziks atceras, ka torīt pamodies no skaļiem sprādzieniem. Noskrējis viesnīcas recepcijā, kur pateikuši, ka sācies karš.

"Vārds "karš" nav spainis auksta ūdens vai sitiens. Tas ir šoks, bremzes. Viss apstājas," emocionāli pauda treneris. Filmas tapšanas laikā viņš nebija Latvijā, jo, pēc Ukrainas likumiem, nevarēja pamest valsti. Līdz ar to izbraukt no Ukrainas nevarēja arī jaunie futbolisti, par kuriem trenerim ir pilnvaras.

Jaunais futbolists Artjoms atminas, kā torīt pie durvīm sāka klauvēt komandas biedri, sakot, ka skan trauksmes sirēnas, jāvāc mantas. Visi bijuši ļoti uztraukušies. Bet visvairāk satraukušies bijuši bērnu vecāki, kuri tobrīd atradušies tālu un nezinājuši, kas notiek ar bērniem.

Dažiem puikām līdzi uz Latviju atbraukušas mammas. Dažiem – vecmāmiņas.

Olga uz Staiceli devusies ar abiem mazbērniem – Mihailu un viņa vienpadsmitgadīgo māsu Mariju. Bērnu tētis palicis cīnīties par Ukrainu un sieva kopā ar viņu. Mazā Marija emocionāli stāsta, kā jau otro reiz bēg no kara – pirmo reizi no Donbasa pirms astoņiem gadiem, bet tagad – no Ukrainas.

Gan Artjoma mamma Larisa, gan Vasīlija mamma Olena ir ārkārtīgi pateicīgas Staicelei un Latvijai par drošo patvērumu un neslēpj, ka tomēr ļoti pārsteidzis vietējās sabiedrības ārkārtīgais atbalsts. Tas iedrošina, ka viss būs labi.

"Karo tikai cilvēki, kuriem ir zems intelekts un nav nekā cita, ko darīt," savas pārdomas pauda Olena. Viņi nešaubās, ka Ukraina uzvarēs un visi laimīgi atgriezīsies mājās.

Arī jauno futbolistu sapņi ir pirmkārt spēlēt Ukrainā.

Artjoms stāsta, ka gribētu spēlēt "Dnipro-1", bet patīkot arī Madrides "Real" un Mančestras "United". Dzīvojot Staicelē un trenējoties, puikas skumst, ka klāt nav treneris, jo tad treniņi notiek kārtīgāk. Arī vietējie reti nākot uz stadionu un mazie ukraiņi lielākoties spēlē savstarpēji. Mācās arī latviešu valodu un vārds "bumba" ir viens no pirmajiem uzreiz aiz "labrīt" un "labdien", ko viņi apguvuši.

LFF ir apņēmusies rast risinājumus, kā Latvijā nonākušos Ukrainas jauniešus iesaistīt vietējos futbola klubos un pašmāju jaunatnes čempionātā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt