"Sporta studijas" rubrikā "Patiesā uzvara" iepazīstot Norvēģijā īstenoto praksi, LTV pārliecinājās, ka šajā Ziemeļvalstī līdz 12 gadiem stingri rezultātus nenosaka. Pirmo, otro vietu arī nenosaka, un balvas pasniedz visiem iesaistītajiem. Latvijā viedokļi dalās, bet futbolā jaunākajos vecumos tas tā ir, arī florbolā tā dara.
Matīss Timofejevs: Kāds ir tavs skatījums, – vai ir pareizi līdz 12 gadiem rezultātu nenoteikt un visiem vienādas balvas pasniegt?
Ģirts Mihelsons: Ir dažādi. Tomēr gribētos to vecumu līdz 12 gadiem arī nedaudz iedalīt kategorijās. Bieži vien mums bērni sāk gaitas kādā no sporta veidiem četru, piecu, sešu gadu vecumā. Tad viennozīmīgi ir skaidrs, ka bērnam, sākumā nākot uz sporta aktivitātēm, mērķis ir izklaidēties un mums nav vajadzīgs viņiem radīt negatīvas emocijas, bet tai pašā laikā ir jāsaprot, ka bērni ietekmējas no visas pārējās sabiedrības un diezgan agrā vecumā jau sāk saprast, vai viņš uzvarēja vai zaudēja. Ja skatāmies tieši uz spēli, sportā viena no pamata būtībām ir sacenšanās, un to jau bērni apzinās. Protams, mēs paši klubā un futbola sabiedrībā esam šo ceļu jau izgājuši. Jau var teikt,
vairāk nekā 15 gadu garumā tiek piekopts, ka līdz pat deviņu gadu vecumam rezultāts ir tiešām pat ne otrajā, bet vēl tālākā fonā.
Iesaisties ceļā uz "Patieso uzvaru"
Raksti LTV Sporta redakcijai
E-pasts: [email protected]
WhatsApp: +371 27001983
Ja runājam konkrēti par futbolu, tad bērniem ir jāsaprot, ka viņiem ir jāmāk spēļu apstākļos, spēlējot komandai pret komandu, pielietot, pieņemsim, bumbas vadīšanu, māņkustības, iedot savam partnerim piespēli vai atspēlēt vārtsargam, pamainīt spēli, bumbu uz otru pusi aizspēlēt, lai jau sāktu saprast spēles pamata būtību. Šīs lietas piekopjot, skaidrs, ka būs kļūdas, bet, ja mēs apkārtējie katru reizi uzsveram, ka viņam jānāk mājās tikai un vienīgi ar uzvaru, ja to no viņa sagaida vecāki, no viņa sagaida treneri uzvaru tik agrā vecumā, tad šī spēles apmācība kļūst ļoti sarežģīta un viņi neuzdrošinās vairāk pielietot spēlēs tās lietas, ko ir apguvuši treniņos.
Tas nozīmē, ka mēs treniņos strādājam velti, jo viņi spēlē to neizmēģina. Mēs esam ieciklējušies uz rezultātu un, protams, sākam spēlēt ļoti vienkārši. Kā bērnu futbolā izpaužas "ļoti vienkārši"? Vārtsargs no rokām bumbu aizsper cik vien tālu var, un tad viena čupiņa kaut ko pabakstās otru vārtu priekšā un gūst vārtus. Bieži vien nākas dzirdēt gan meiteņu, gan zēnu turnīros vecāku komentārus… Līdzko bērns pieskaras bumbai, tā vienīgais komentārs ir "Sit!". Par kādu sišanu mēs runājam?
Bailes no uzdrīkstēšanās darīt lietas, ko bērni apgūst treniņos, – bumbas vadīšana, saspēlēšanās, māņkustības un tā tālāk, – tās bailes [bērnam] nāk no vecākiem, no treneriem.
Teikšu, ļoti mentāli vājiem treneriem, mentāli vājiem vecākiem, kuri paši netiek galā ar kaut kāda veida neizdošanos, un tāda tādā veidā viņi sev ir projicējuši diezgan apšaubāmu vīziju, ka caur bērniem viņi kaut kā tiks uzskatīti par neveiksminiekiem. Cita izskaidrojuma tur īsti nav, tāpēc mēs par šīm tēmām ļoti agri sākam runāt jau no pirmajām vecāku sapulcēm.
Futbolā situācija ir mainījusies ļoti, ja salīdzina ar situāciju pirms 15 gadiem. Četru līdz septiņu vai astoņu gadu vecumā rezultāts absolūti nav prioritāte. Jā, ir vecāki, kuri to līdz galam nesaprot un pie tā ir jāstrādā. Ir arī treneri un klubi, kuri varbūt līdz galam to nesaprot, pie tā ir jāstrādā, bet situācija ir uzlabojusies. Sākoties 9–11 gadu vecumam, tur jau ir bērni, kuri dabiski vēlas pastiprināti sacensties, bet mums tad ir viņi jāmotivē uzvarēt ar tiem paņēmieniem, ko viņi trenējas. Nevar būt tā, ka mēs pie katras kļūdas nosodām par to, ka viņi ir uzdrīkstējušies, pieņemsim, atspēlēt vārtsargam, apspēlēt aizsardzības zonā un kaut kur kļūdījās un tādā veidā viņi ielaida savai komandai vārtus.
Ja akcentējam viņu darbības kā prioritāti, tad viss būs kārtībā un sacenšanās būtībā nav nekas slikts, jo bieži vien pēc tam vēlāk, ja mēs šo iniciatīvu sacensties apslāpējam vai nogalinām un sakām: "Ai, nu galvenais jums ir piedalīties", – dzīvē tā nav, vai ne? Viņiem tomēr jāsaprot, ka dzīvē būs arī sacenšanās. Visur būs konkurss, – vai tā ir jurista vai finansista vieta, vai federācijas darbinieka vai trenera vieta, tev ir konkurss. Skaidrs, ka nevajag sajukt prātā, bet tomēr apslāpēt un vienkārši teikt, ka sacensties ir bezjēdzīgi un tas nav vajadzīgs, arī nav gluži pareizi.
Stāsts jau ir par vecumu, kurā to mainīt. Domāju, ka nav vienas pareizās atbildes, bet viedokļi arī ir dažādi. Tavuprāt tas ir 9–10 gadu vecums?
9–10 gadu vecums. Es arī iedalītu divas kategorijas – bērniem, kuri vēlas sacensties, vajag ļaut sacensties, bet ar tiem spēles elementiem, ko vēlamies viņos attīstīt. Viņiem tomēr ir jābūt drošiem darīt lietas, ko treniņos trenējam, nevis tikai sitot bumbu prom. Savukārt daļa 9–11 gadus veco bērnu vēl aizvien nav gatavi vai nevēlas sacensties. Tad viņiem vajag nedaudz vieglāku līmeni radīt, kur viņi savstarpēji to dara un vienkārši izbauda procesu.
Latvijā tā ir problēma, par kuru netiek runāts arī augstskolās, gatavojot trenerus.
Mums [Latvijā] arī apbalvojumu sistēma paredz, ka labākais treneris ir tikai tas, kurš ir izcīnījis medaļu. Nav mums tādas atzinības "treneris-pedagogs".
Ir ļoti labi, ka ir atzinība par labāko sporta skolotāju, bet tur jau arī bieži vien ir svarīgi, cik sacensībās piedalījāmies, cik skolniekus sagatavojām, vai mēs "Sporto visa klase" uzvarējām. Visur tik un tā mums vijās cauri uzvaras. Vai bērni, kļūstot par jauniešiem, kļūstot par pieaugušiem, veicina sportojošās tradīcijas tālāk savās ģimenēs un cik mums Latvijā procentuāli nodarbojas ar sportu kā veselīgu dzīvesveidu, to neviens šobrīd nemēra. Manuprāt, tas ir tas būtiskais trenera-pedagoga galvenais uzdevums – sagatavot cilvēku, kurš apzinās, ka sports ir viens no kvalitatīvas dzīves pamatnosacījumiem.
Tas, manuprāt, ir pats, pats galvenais, un šobrīd tos trenerus mēs principā neapbalvojam. Izliekamies, ka viņu nav, par viņiem nerunājam, neizceļam, un tā ir viena no situācijām, uz ko treneri pēc tam arī nestrādā, jo viņiem arī ir vajadzīga kāda motivācija uz atzinību. Tātad viņi strādā tajā sportiskajā sagatavošanas programmas nišā. Ja viņi redzētu motivāciju, ka viņa darbu kāds novērtēs.... Šodien nenovērtē, tāpēc arī treneris vairāk orientējas virzienā, kur viņu darbs tiks novērtēts. Viņa darbs šobrīd Latvijā tiek novērtēts vienīgi pēc tā, kādu vietu viņš izcīnīja. Ja mēs to varam mainīt, tad mainīsies arī treneri un vecāku uzskati. Līdz ar to mums kā valstij jāizdomā motivācijas sistēma treneriem, kuri strādā šajā virzienā, jo
mēs ļoti, ļoti esam izmisuši pēc treneriem-pedagogiem arī savā klubā. Mums ir tikai divi trīs tādi no 30.
Mums vajadzētu aptuveni 12 tādus, bet tur galvā lielai daļai ir tikai un vienīgi medaļa, jo viņi grib atzinību, un tas ir cilvēciski normāli gūt atzinību. Šobrīd atzinība ir tikai tāda lokāla kluba iekšienē. Ja tu esi labs treneris, labākais treneris, treneris-pedagogs, mēs arī tādas balvas piešķiram savā klubā, bet tādā Latvijas līmenī…
Kā to mainīt ilgtermiņā? Īstermiņā grūti...
Zināt, šis tā saucamais grassroots jeb masu sports vai tautas klases futbola līmenis mums pagaidām eksistē tikai pieaugušo amatieru līmenī. Bērnu un jauniešu līmenī "Metta", varbūt vēl kāds klubs, kuri sacenšas tādā atvieglinātā režīmā. Es negribētu galīgi atmest vārdu sacenšanās, bet viņi sacenšas savā līmenī. Tik un tā daudziem pakausī ir doma: "Ko par mums padomās, ja paliksim beidzamie?" Kaut gan šiem bērniem ir pilnīgi cits pamatuzdevums, trenerim ir pilnīgi cits uzdevums, bet diemžēl šis process netiek līdz galam novērtēts. Ja mēs to varētu izmainīt, tad mainītos arī vispār skatījums uz to, ka tajā līmenī mēs vispār neskaitām [rezultātu]. Mums arī tur nav vajadzīgs pirmais, otrais, trešais. Viens no labākajiem piemēriem, kur mēs braucam tieši grassroots līmenī, kur brauc ļoti daudz masu futbola līmeņa audzēkņi, ir turnīrā Somijā "Vassa Football Cup". Latvijā šogad sākas turnīri, kur komanda spēlē un tad, ja uzvar, tad spēlē ar citu uzvarētāju, ja zaudē – spēlē ar citu zaudētāju, un sanāk tā, ka principā vari tikt līdz savam līmenim, kur vienalga kaut vienu uzvaru izcīnīsi, kas arī ir tāds gandarījums, jo mēs katrs gribam kādu atzinību. Bet mums ir svarīgi noteikt arī līmeni, kurā mēs katrs atrodamies. Latvijā līdz šim vēl ir ceļš ejams, bet mēs esam uz pareizā ceļa.
Ir jau sadalīti, manuprāt, tie līmeņi arī bērnu futbolā...
Jā, šobrīd ir, un tas sākās, pateicoties tam, ka tomēr bērnu skaits pieaug.
Ja tev ir simt [bērnu], tad ko tu tur dalīsi. Ja tev ir 10 000, tad vari sadalīt elites līmeni, meistarības, attīstības līmeni,
vai "Ādas bumba", kur spēlē 15–16 gadīgie, kuriem teorētiski vajadzētu spēlēt 11 pret 11 futbolu, bet viņu līmenis ir tāds, ka viņi to 11 pret 11 īsti nevēlas spēlēt, tad viņi labāk izvēlas futbola 7 pret 7 vai 9 pret 9, kas ir īsāks, tur mazāk jāskrien, bet tik un tā sportiskā aktivitāte saglabājas. Ja paskaitām jauniešu elites čempionātos, tad tie ir trīs jauniešu līmeņa čempionāti, kur ir atlase, – U-14 U-15, U-16. Tas nozīmē, ka tajā katrā vecumā ir pa astoņām komandām. Kopā tas ir 24 komandas, katrā no kurām lielāko spēles laiku spēlē aptuveni 12 cilvēki. Tad tie ir 300 spēlētāji, kuri regulāri ir elites čempionātā, bet mums Latvijā ir reģistrēti 15 000 licencētu spēlētāju.
Ja paskatāmies virslīgu, kur ir 10 komandas, katrā komandā spēli nospēlē 14, maksimums 15 cilvēki. 7–8 nospēlē pilnas 90 minūtes, turklāt – cik no tiem ir latviešu? Līdz ar to ir labi, ka Latvijā ir gan virslīga, gan pirmā līga, gan otrā un trešā līga un tagad veidojas dažāda veida amatieru līgas. Vēl nepieciešams arī U-18, U-16 tautas klases futbola līmenis tieši jauniešiem, un tad varētu teikt, ka vismaz strukturāli esam nonākuši skandināvu līmenī. Tas ir jāturpina darbināt, lai nonāktu arī tādā sapratnes līmenī. Šobrīd es teikšu tā – beidzamos 10–15 gadus esam labi darbojušies pareizā virzienā, mums tagad tas ir nedaudz jānorij un jāapstrādā. Līdz ar to galīgi bezcerīgi Latvijā nav, ir ļoti, ļoti labi, bet tas prasa ļoti lielas pūles vecāku izglītībā, un, ja tā pieklibo un klubi, sporta organizācijas nevelta tik daudz laika, lai izskaidrotu, kā vajadzētu uzvesties un kāda ir starpība, tad var novērot dažnedažādus pārsteigumus spēļu, turnīra laikā.
Manai meitai tūlīt būs seši gadi. Viņa piedalījās vienā no turnīriem, kur nobijās no pretinieku komandas aurojoša pārstāvja. Tajās septiņās minūtēs, ko viņa pavadīja laukumā, kāds visu laiku auroja: "Sit, sit." Uz savējām auroja. Meita teica – nu tad varbūt ar šiem mēs vairāk nespēlēsim? Tas nav normāli, es arī teicu organizatoriem. Es, protams, varu vest meitu, bet kam viņai tādas emocijas, ja viens viņai bļauj ausī? Kāds tur prieks, kāda tur brīva lēmumu pieņemšana un procesa izbaudīšana, ja viens visu laiku kaut ko kliedz un nesaprotam, ko. Es varu pateikt –
neviens bērns nedzird, ko tur apkārt kāds kliedz. Tā var tikai nobiedēt bērnu.
Tas nav tas, kas bērniem ir vajadzīgs, lai apgūtu labā līmenī attiecīgā sporta veida pamatzināšanas. Tas ir tāds absolūti ļoti neveselīgs psiholoģiskais stāvoklis, kas, manuprāt, gadu gadiem velkas līdzi cauri gan skolai, gan sabiedrībai. Visiem ir skaidrs, arī bērnam 10–12 gados, pat agrāk, ir skaidrs, kad viņš ir uzvarējis un kad zaudējis. Priekš kam to vēl akcentēt?
Vēl vakar mums bija nodarbība ar 6 –7-gadīgajiem, kur mēs apguvām dažāda veida māņkustības un virziena maiņu. Daži bērni ir tā ieciklējušies – es jau zinu, no kurienes tas nāk–, ka tikai tā bumba būtu vārtos. Tas ir viss, kas viņiem eksistē, un tas ir viss, par ko droši vien tiek runāts mājās ar tēti un mammu. To ir ļoti grūti lauzt, tas nāk no vecākiem, un, ja vecāki nav mierīgi un izprotoši, tad arī bērns ir ne tajā virzienā.
Stiprs prāts, kurš saprot, ka grib apgūt jaunas lietas, uzdrošinās darīt to, ko vēl nemāk. Vājš prāts no sarežģītām lietām izvairās un nekad tās neapgūs, un arī pēc tam vēlāk neko nemācēs.
