ĪSUMĀ:
- Pēc grupā ieņemtas pēdējās vietas Latvijas izlasei pārspēlēs būs jācīnās par noturēšanos C līgā.
- Trenera Paolo Nikolato vadībā Latvijas izlase 10 spēlēs divreiz uzvarēja Fēru salas, bet cieta 5 zaudējumus un 3 reizes cīnījās neizšķirti.
- Vismazāk gūtie un visvairāk ielaistie vārti apliecina, ka Latvijas pēdējā vieta Nāciju līgas grupā ir likumsakarīga.
- Nikolato izmēģināja ļoti plašu spēlētāju loku, bet daļa trenera izvēļu raisa jautājumus.
- Nekas neliecina par iespējamām izmaiņām Latvijas valstsvienības vadībā.
Tiesa, Nāciju līgā vēl nekāda katastrofa nav notikusi, jo Latvijas izlase pa tiešo neizkritīs uz vājāko D līgu, bet 2026. gada martā pirms nākamās Nāciju līgas sezonas vēl aizvadīs pārspēles ar Maltu vai Gibraltāru par vietas saglabāšanu C līgā. Latvijas futbola cienītāji jau ir noguruši no spēlēm ar futbola punduriem, tāpēc šajā Nāciju līgas sezonā cerēja uz pavisam citu galarezultātu.
Sapnis par iespējamo pacelšanos Nāciju līgas nākamajā līmenī B līgā bija dzīvs vēl pirms turnīra pēdējā "visu vai neko" mača pret Armēniju, taču Latvijas futbolisti mājās piedzīvoja sāpīgu zaudējumu 1:2, kas nozīmēja palikšanu ceturtajā vietā.
Ja divreiz zaudē Ziemeļmaķedonijai un Armēnijai, par augstākām līgām nav ko domāt.
To arī uzskatāmi pierāda fakts, ka grupā Latvijas izlase guva vismazāk vārtu, bet ielaida visvairāk (vārtu attiecība – 4:11), tātad laikam jau viss beidzās likumsakarīgi.
Skaidrs, ka šogad papildu intrigu radīja jaunā Latvijas izlases galvenā trenera ķeršanās pie darba, bet jāsecina, ka Nikolato šo pārbaudījumu neizturēja – itāļa vadībā Latvijas izlase aizvadījusi desmit spēles, uzvarot tikai divreiz Fēru salas (Nāciju līgā un Baltijas kausā), bet piedzīvojot piecus zaudējumus un trīs reizes spēlējot neizšķirti. Tādējādi trenera aktīvā var ieskaitīt tikai divas spēles pret Fēru salām, bet bez Nāciju līgas neveiksmēm bija arī visai nepatīkamais zaudējums Lietuvai principiālā Baltijas kausa spēlē Liepājā un kaunpilns neizšķirts pārbaudes spēlē pret Lihtenšteinu.
Nenoliedzami, jaunam trenerim ir nepieciešams laiks, lai iepazītu spēlētājus un iedzīvinātu savas idejas, tāpēc par pirmajām neveiksmēm varējām būt saprotoši, bet
izšķirošo maču Rīgā pret Armēniju bija pamats saukt par gada gala eksāmenu, ko komanda nenokārtoja.
Ja pirmais puslaiks vēl bija pieņemams, tad pēc pārtraukuma acīmredzami izpaudās armēņu pārākums (sitienu skaits spēlē – 8:15, stūra sitieni – 0:9). Nevar nepieminēt, ka pirms gada Latvija ar Armēniju turpat "Skonto" stadionā tikās Eiropas čempionāta atlases turnīrā, un Daiņa Kazakeviča trenētā komanda uzvarēja ar 2:0. Arī Fēru salas tikko prata apspēlēt armēņus.
Ieskats Latvijas un Armēnijas spēlē
Pārsteidzoši, ka visas sezonas izšķirošajā brīdī otrā puslaika vidū Nikolato nomainīja no laukuma pāris pēdējo gadu Latvijas futbolā neapšaubāmi spilgtāko spēlētāju uzbrūkošo pussargu Jāni Ikaunieku, kurš ne reizi vien ir pierādījis, ka var izšķirt spēļu likteni.
Toties glābt situāciju tika sūtīts uzbrucējs Raimonds Krollis, kurš pat sākotnēji nebija iekļauts izlases kandidātu sarakstā, saņemot uzaicinājumu tikai pēc tam, kad sociālajos medijos izplatījās video ar kluba trenera agresīvo izturēšanos pret viņu. Šosezon Raimonds aizvada ļoti blāvu sezonu Itālijas trešajā līgā, kur 11 mačos vairāk nekā 500 minūšu laikā nav guvis vārtus, bet pēc publiska pazemojuma tika izvirzīts par nācijas glābēju. Lai arī tuvojas Ziemassvētki, valstsvienība tomēr nav žēlsirdības iestāde, kur izsniedz dāvanas.
Tajā pašā laikā Nāciju līgā ne minūti nenospēlēja uzbrucēji Marko Regža, kurš ar 18 vārtu guvumiem bija rezultatīvākais no vietējiem spēlētājiem Latvijas virslīgā, un Dāvis Ikaunieks, kurš šosezon ar tikpat vārtiem kļuva par Lietuvas čempionāta otru labāko snaiperi.
Interesanti, ka Nikolato vadībā vispār ne reizi iespēju pierādīt sevi neieguva arī agrākais Latvijas izlases pamatvārtsargs Roberts Ozols, kura rēķinā valstsvienībā bijusi ne viena vien izcila spēle, bet par pirmo numuru kļuva Rihards Matrevics, kurš rudenī zaudēja vietu kluba "Riga" FC sastāvā, pēdējo reizi Latvijas virslīgā izejot laukumā vēl jūlijā. Spēlē ar Armēniju negaidīti ārpus sākumsastāva palika arī labās malas pusaizsargs Roberts Savaļnieks, kurš Latvijā ir labākais centrējumu izpildītājs un RFS rindās demonstrē pārliecinošu sniegumu Eirokausos.
Nikolato visu gadu nekautrējās eksperimentēt, kopumā laižot laukumā 32 spēlētājus.
Šogad valstsvienībā debitēja četri futbolisti – aizsargs Emīls Birka, pussargi Lūkass Vapne un Deniss Meļņiks, kā arī uzbrucējs Dario Šits. Interesants stāsts ir par jaunāko komandas spēlētāju 20 gadus veco Šitu, kurš septembrī publiski paziņoja par atteikšanos spēlēt Latvijas U-21 izlasē, taču par to saņēma nevis sodu, bet paaugstinājumu. Visi šie debitanti gan spēlēja epizodiski, bet visvairāk no izlases jaunpienācējiem šogad varēja izpausties 23 gadus vecais pussargs Renārs Varslavāns, kurš iepriekšējos gados jau šad tad nāca laukumā uz maiņu, bet nu kļuva par īstu pamata spēlētāju, kura gūtie vārti nodrošināja vienīgo uzvaru Nāciju līgā.
Itāļu treneris nekautrējās saukt palīgā arī jau piemirstus veterānus – pēc četru gadu pārtraukuma valstsvienības rindās atgriezās 32 gadus vecais aizsargs Vitālijs Jagodinskis, kurš, visticamāk, Eiropas izlašu mačos kļuva par pirmo Kambodžas (!) čempionāta pārstāvi.
Viena no Nikolato darba stila īpatnībām arī bija nepārtraukta sastāva rotācija – piemēram, abās novembra spēlēs sākumsastāvā nomainījās seši futbolisti.
Visos sešos Nāciju līgas mačos starta vienpadsmitniekā izgāja vien trīs spēlētāji – Matrevics, aizsargi Raivis Andris Jurkovskis un Andrejs Cigaņiks.
Salīdzinot ar iepriekšējos gados Latvijas izlases piekopto "vertikālo futbolu", tagad mūsu futbolisti mēģināja vairāk spēlēt ar bumbu, sākot saspēlēties jau no saviem vārtiem, bet jāatzīst, ka pagaidām tas vairāk noveda pie nepatikšanām un muļķīgi zaudētiem vārtiem – šogad divreiz mūsu aizsargi vienkāršās situācijās raidīja bumbu savos vārtos, tāpat arī vārtsargs piespēlēja bumbu pretiniekiem. Modernais futbols ir laba lieta, bet jāskatās, vai ir piemēroti izpildītāji.
"Kā komanda esam auguši – gan kopumā, gan individuāli," pēc Nāciju līgas pēdējā mača apgalvoja Latvijas izlases galvenais treneris. Vai tā tiešām ir, lai vērtē katrs līdzjutējs pats. Var ilgi un dikti strīdēties par spēles stilu un dažādām niansēm, bet dienas beigās jebkurā gadījumā visu nosaka rezultāts.
Ņemot vērā, ka Nikolato ir līgums ar Latvijas izlasi vēl uz nākamo gadu un nekas neliecina, ka varētu notikt drastiskas izmaiņas, tad par īsto pārbaudījumu kļūs Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrs, kas sāksies martā.
Zīmīgi, ka atjaunotās neatkarības laikā Nikolato ir jau piektais valstsvienības ārzemju treneris, bet neviens no iepriekšējiem četriem ar komandu nenostrādāja pilnus divus gadus. Jau 13. decembrī notiks Pasaules kausa atlases izloze, bet skaidrs, ka nākamgad būs jāspēlē arī ar vairākas klases pārākiem pretiniekiem, tāpēc valsts galvenajai komandai ir ļoti jāpieliek, lai nekristu kaunā. Tikai ar nākotnes solījumiem vairs nepietiks.
