Ikaunieks šosezon kopā ar RFS ir izcīnījis Latvijas kausu un valsts čempionu titulu virslīgā. Vietējā čempionāta 23 cīņās viņš ir izcēlies ar 16 vārtiem un piecām piespēlēm, turnīra rezultatīvāko spēlētāju vidū ieņemot 4. vietu.
Reinis Ošenieks: Kauss ir izcīnīts ne tikai Latvijas kausā, bet nupat arī virslīgā, taču tu uz Latvijas Televīziju atnāci ar medaļu. Kur tad ir kauss? Pazaudējāt?
Jānis Ikaunieks: Kauss kaut kur glabājas.
Vai ballītē noklīda? Pēc ballītes jāprasa, kā tu jūties?
Varbūt vēl klejo, bet atradīs. Viss ir labi. Ir tāds prieks par trofejām un laba sajūta. Tas miegs citreiz būs labāks.
Viena no jūsu himnām noteikti ir "Hey, babe!". Kā šī dziesma nonāca līdz ģērbtuvei?
Pēc vienas spēles tā sāka skanēt un visiem baigi iepatikās. Sezonas gaitā mums tās uzvaras, uzvaras un Eirokausi, visu laiku jauni sasniegumi – kausu vinnējām, tagad tituls. Vienā nedēļā divas trofejas iegūtas. Tā ir par tādu kā mūsu himnu izveidojusies, cilvēkiem patīk. Arī sieviešu komanda to dziedāja, kad uzvarēja kausa izcīņā. Skatītājiem patīk - arī pēc spēlēm, kad ejam jau uz mašīnām, tā tumbiņā skan.
Pēc izcīnītā virslīgas titula tu teici vārdus: "Maģiskā sezona." Ko tas nozīmē un kā radās mērķis par "maģisko sezonu"?
Pirms sezonas komandā ir tā, ka kluba prezidents un vadība nosprauž kādus mērķus, ambīcijas. Kad pirmo reizi viņi runāja, viņi uzskatīja, ka RFS ir tik laba komanda savākta, labi spēlētāji, iespēlēts sastāvs. Tad izveidojās mērķis uztaisīt maģisko sezonu – tikt grupu turnīrā [Eiropas līgā], vinnēt kausu un vinnēt arī čempionu titulu.
Laikam grupu turnīrs bija tas grūtāk piepildāmais sapnis?
Es domāju, ka, ja tiekam uz Eiropas līgu, tad jā. Ja Konferenču līgā, tad gadījumā, kad esi čempions, iespējams, nav tik grūti. Ja Konferenču līga, tad tas
čempionu tituls tomēr ir svarīgāks, un to gribas vairāk vinnēt, lai arī nākamgad būtu daudz lielāka iespēja tikt atkal grupu turnīrā.
Kā pašam sevi pārlauzt? Sezona it kā galā. No vienas puses, ir tāda sajūta, ka Latvijas kausu īsti nosvinēt neizdodas, Latvijas virslīgas titulu līdz galam nosvinēt neizdodas, jo vēl turpinās…
Nosvinējām, bet ir tā sajūta, ka vēl sezona nav beigusies. Neierasti, ka decembrī būs jāspēlē, kā arī vēlā novembrī. Tāpēc it kā gribētos atvaļinājumu, bet tajā pašā laikā gribas atlikušajās spēlēs veiksmīgi nostartēt Eiropas līgā, jo tur mums tomēr ir visiem pasaulē zināmi pretinieki un grandi.
Par Latvijas virslīgu pats vari salīdzināt. Ir pagājuši 10 gadi kopš 2014. gada, pirms devies uz Franciju. Toreiz tev bija 24 vārti, šogad 16. Vai to var saistīt, kā ir mainījusies virslīga, spēcīgāka kļuvusi 10 gadu laikā?
Virslīga ir viennozīmīgi kļuvusi spēcīgāka - tas tirgus ir lielāks, arī transfēri ir daudz biežāk tagad uz citām valstīm no Latvijas. Tad man bija tā sezona arī pilnāka, jo bija 32 spēles. Man bija statistika 24+9, bet šogad es pirmās divas kārtas izlaidu traumu dēļ, un man ir 24 spēles. Uz tām minūtēm skatoties, liekas, man ir vidēji 90 minūtēs pat labāki rādītāji golos un piespēlēs nekā 2014. gadā. Jāņem vērā, ka togad mums bija ļoti jauna komanda, FK "Liepāja" bija pirmais gads, un mēs bijām 5. vietā, nevis čempioni. Tas tomēr mazliet savādāk, kad komanda iesit 100 vārtus sezonā.
Par diviem lielajiem klubiem virslīgā – RFS un "Riga" FC. Pēc tam ir pārējie, un vairāk nekā 30 punktu starp otro un trešo vietu. Cik viegli ir pašam un visiem komandas biedriem, kā esi novērojis, rast motivāciju cīņām Latvijā?
Ir spēles, kur ir vairāk nekā trīs vārtu starpība. Ja ir tāda Eirokausu sezona kā mums, tad ik pa laikam tomēr ir jābūt topa formā. Ir arī izlases spēles. Mums sastāvu rotēja, kad bija švakāki pretinieki, taču tas nav tik viegli, jo visi māk futbolu spēlēt.
Īpaši, ja aizbrauc uz Daugavpili vai Jelgavu, nav tā, ka mēs iziesim un vienkārši viņus apspēlēsim.
Tā motivācija ir – jāskatās, kādas ir ambīcijas un kādi pašam mērķi. Man vienmēr ir bijis tāds moto, ka iešu un darīšu labāko, centīšos pilnveidoties, neskatoties uz to, kur un kā es spēlēju.
Runājot par ārzemju spēlētāju piesaisti, RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis atzina, ka var piedāvāt lielāku naudu, bet viņi neizvēlēsies Latviju, jo laikapstākļi ir viens faktors, nākamais – braukt uz kādu "Celtnieka" stadionu. Cik ļoti tas ir jāpārlauž ārzemniekos? Kā sadzīvot ar to realitāti Latvijā?
Domāju, ka tas ir individuāli, bet piekritīšu – ja atbrauc no Vācijas vai kādas citas valsts, kur viņš ir spēlējis, vai no Ungārijas, kur vienmēr ir 20 000 skatītāju, un ir jābrauc uz "Celtnieku", kur ir mākslīgais laukums ne tajā labākajā kvalitātē un uz spēli atnāk 100 vai 200 cilvēku, es neticu, ka viņš var būt pilnībā motivēts. Mums, vietējiem, kas esam te auguši un pieraduši, nav problēmu. Mums bija "Galatasaray" 2:2 un pēc trim dienām Daugavpilī spēle, kur pats divus vārtus guvu. Mēs 3:0 vinnējām, tur bija tā kā bez emocijām, bet mēs zinām tos apstākļus, mums ir liela komanda, visi šeit ir spēlējuši. Tādā ziņā es teiktu, ka mums pat ir priekšrocība. "Rīgai" visu laiku spēlētāji tik daudz rotē, viņi arī ir bagātāki, leģionāri ir nākuši no augstākām līgām, viņiem ir grūtāk pierast, tas viņus arī kaut kā ietekmē. Varbūt tas arī ir neliels faktors, kāpēc mēs esam divreiz čempioni.
Tas izsalkums, ko redzi, - vai vari salīdzināt, kā tu sāki virslīgā un, piemēram,- afrikāņu spēlētāji? Kas varbūt noliek malā to, ka ir auksti, ir maz skatītāju, bet viņi to izmanto kā platformu, lai sevi parādītu. Vai jūti to, ka viņi arī treniņos ir pārāk motivēti, ja dažbrīd pēc treniņiem ir vairāk zilumu nekā pēc spēlēm?
Ir bijis, ka sezonas vidū, īpaši, kad ir daudz spēles un negribas, lai tie afrikāņu spēlētāji notraumējas, jo viņi var diezgan asi spēlēt. Viņi arī treniņā lec izklupienos, tad viņus mazliet nobremzē. [Kotdivuāras uzbrucējs] Sedriks [Kuadio] pie mums jau ir kādu laiku. Viņš franču valodā saka: "Mierīgāk, mierīgāk!" Kliedz viņiem virsū, ka tā nevajag, bet
viņiem tas izsalkums ir, viņi atbrauc no Āfrikas un grib sevi apliecināt, nopelnīt ģimenei līdzekļus. Viņiem tas ir kaut kas liels.
Tiem leģionāriem nav problēmu ar motivāciju un ambīcijām.
Pārslēdzamies no neliela skatītāju skaita Latvijas virslīgā uz Eiropas līgu Frankfurtē. Bija latvieši, kas izbaudīja. Nav runa par spēlētājiem, bet līdzjutējiem – par to, kā pie stadiona visi pulcējas, ir īstie futbola svētki. Parasti jau saka, ka sportā uzvārdi nespēlē, bet kā jūs parādījāt tik labu sniegumu?
Komanda ir veidota jau gadiem, kodols ir zināms. Varbūt tā saspēlētība, pieredze, mēs zinām, uz ko esam spējīgi, un treneris arī noteiktu taktiku izvēlas. Tajā spēlē mums spēles plāns sanāca. Mēs viņus apturējām vidējā zonā un neļāvām pie mūsu vārtiem piespiesties un izveidot momentus. Pirmajā puslaikā viņiem tikai divi sitieni bija pa vārtiem, tad bija mazliet grūtāks posms otrā puslaika sākumā. Mēs paši bijām diezgan pārsteigti par to, jo negaidījām, ka, Frankfurtē aizbraucot, mēs varēsim tik līdzvērtīgi ar viņiem spēlēt. Tas nav nekas mazs, ka mums ir tāds sasniegums. It kā zaudējums, bet tajā pašā laikā liekas, ka latviešu futbolā nav tik slikti, kā mums pašiem te vietējā čempionātā liekas.
Ieskicē mazliet – ir viesnīca, pēc pusdienām diendusa, tad, pirms taisies uz spēli, pie spoguļa nostājies. Varbūt tas ātrāk notiek, bet kā tu sagatavo sevi, cik daudz tu domā par to, kā tu iznāksi 60 000 skatītāju klātbūtnē uz lielās skatuves? Kā sevi jānoskaņo tādai cīņai?
Ja pārāk daudz domā, es zinu, ka citi pat nevar aizmigt iepriekšējā dienā pirms spēlēm, visu laiku domā par to nākotni. Man patīk būt vairāk tagadnē, būt vienkārši mierīgam un par to spēli baigi nedomāt. Zinu, ka brauksim uz stadionu divarpus stundas iepriekš, mums būs sapulce, analīze, tad jau tas viss tāpat nāks. Būs laiks sagatavoties, iesildīties, masāžu uztaisīt, nobriest tam notikumam. Kad brauc uz stadionu, tad ir policijas eskorts un vācu fani jau pie stadiona tūkstošiem stāv. Tas viss uzdzen emocijas un to vēlmi. Lai es iepriekšējā dienā vai no rīta par to domātu viesnīcā, man tā vispār nav.
Jo mierīgāks es esmu, jo man būs vairāk enerģijas pēc tam to visu izlikt laukumā, kad spēle reāli pienāks. Nevis galvā to izspēlēt vairākas reizes – tad jau es būšu kaut kādā ziņā izdedzis.
Tāpēc es pagulēju, paēdu, palasīju grāmatu, atpūtos. Centos bez telefona, man nepatīk pārāk daudz liekas informācijas spēles dienā. Tad jau gāju un spēlēju.
Gan jau tev ienāk arī kādas intereses no citām komandām. Janvāri tu gaidi ne tik ļoti kā 2025. gadu, bet kā spēlētāju pāreju logu ar piedāvājumiem, ko liks galdā aģents, vai šobrīd nekoncentrējies uz tādām lietām?
Šobrīd gribas pabeigt sezonu. Tas čempionāts tomēr ir izcīnīts, mums vēl izlasē ir divas spēles. Negribas tagad runāt par nākotni. Skatīsies, kad būs kādi piedāvājumi, tad jau secināšu tālāk. Gribas visu, kas man ir, atdot šeit pagaidām. Tad runāt ar klubu pārstāvniecību un izdomāt, kas notiks tālāk.
