"Visi te atceras (Marianu) Paharu, tas ir vārds, kas atskan, kad es pasaku, ka es esmu no Latvijas. Bet tā, ka es atšķirtos, nē. Tas arī man ir paticis. Piemēram, tas, ka es esmu sieviete futbolā, tas arī nedaudz izmainījies, jo agrāk, kad es sāku pirms četriem gadiem, tā gan bija cita līga, bet bija manāmi mazāk sieviešu. Gan šeit, gan citos klubos, kad braucām izbraukumos. Es biju vienīgā meitene, kas staigā apkārt, visi pārējie čaļi. Pirmssezonās, visur, bet arī te mums ir daudz vairāk sieviešu," sarunā ar "Sporta Studiju" norāda Krastiņa.
Kluba sistēmas akadēmijā bijis kāds latvietis, kā Lauma saka, visi viņu dēvējuši par Rūdī – Rūdolfs Soloha, vārtsargs. "Viņam bija līgums akadēmijā un man vajadzēja apskatīties un pārbaudīt, vai tur viss bija labi. Es padomāju – re, latvietis!" atceras Krastiņa.
Sociālie tīkli savu uzvaras gājienu pasaulē turpina neticamos ātrumos. To saprot arī futbola klubi – Nottingemas 30 tūkstošu stadions allaž ir piepildīts, bet, lai palielinātu ienākumus, ir jāstrādā arī ar cilvēkiem, kuri uz stadionu nenāk...
"Fani un sociālie mediji it īpaši ir milzīga daļa no tā, ko mēs vispār darām! Vienmēr gan visu var ietekmēt tas, kas notiek uz laukuma, pauž Lauma, turpinot:
"Bet sociālie mediji tagad ir vieni no galvenajām prioritātēm.
Ne jau tikai, kā mēs parādām, kas notiek šeit. 30 tūkstoši var ielīst stadionā, bet padomā par visām kreklu izpārdošanām, citādām aktivitātēm, kā viņi var iesaistīties un atbalstīt "Forest". Klubs jau grib augt, un augt globāli. Cik vēl klubiem ir divreiz pēc kārtas izcīnīts Eiropas kauss?"
Svarīgi ir tas, kas notiek ārpus kluba sienām, dodot iespēju iepazīt spēlētājus kā cilvēkus, kā personības. "Tāpēc mēs strādājam pie dažādiem projektiem, piemēram, podkāstu sākām, kur mēs spēlētājus aicinām padalīties ar to, kāds tad viņu dzīves gājums ir bijis. Galvenais ir ne jau tas, kas notiek 90 minūtēs, kad viņi te spēlē. Līdzjutēji šosezon mums ir bijuši lieliski. Tas nav bijis tikai tas Premjerlīgas efekts, tas arī nāca, kad "Forest" jau pāgājušosezon sāka visu uzvarēt," uzskata Lauma.
Tieši tas arī palīdz veidot saikni – spēlētāji stāsta par dažādiem atgadījumiem uz laukuma, kā viņus tas ietekmē, ko viņi pārdomā pēc spēles. "Tas atbalsts ir ļoti svarīgs gan spēlētājiem, gan darbiniekiem, kuri šeit strādā, tā kā, ja mēs varam izdarīt kaut ko labu, lai fani sajūtas tā, ka viņi ir daļa no mums, tad vismaz ir tas gandarījums, ka tu esi kaut ko pareizi izdarījis," pauž Krastiņa.
"Bieži vien ir tā, ka mēs redzam, ka ir milzīgs pieprasījums no faniem Nigērijā, Kostarikā, Brazīlijā, jo no turienes mums ir daudz spēlētāju.
Tad tu arī izdomā, kādus video tu varētu uztaisīt par viņiem, lai arī tie līdzjutēji justos iesaistīti," uzskata Lauma.
Tieši šīs iemaņas darbā ar līdzjutējiem ir lielākais klupšanas akmens Latvijas sporta klubiem. Rezultāti, spēļu momenti interesējot vien mazai daļiņai līdzjutēju, tāpēc personiskāki stāsti, neparastāki video ir ceļš, lai klubam piesaistītu līdzjutējus.
Otrs ceļš ir tradīcijas, tad arī līdzjutēji būs gatavi braukt vairākas stundas, lai tikai apmeklētu spēli.
"Mana pirmā spēle bija, kad biju piecus gadus vecs. Atceros, ka ģimene bija "Forest" līdzjutēji, viņi mani paskubināja un kopš tā laika sekoju "Forest". Tā jau ir ilga vēsture," stāsta līdzjutējs Dens.
Savukārt Dženifera atceras: "Es savu dēlu uz spēli atvedu, kad viņam bija 10. Viņam jau tagad pāri 40, kopš tā laika ejam uz spēlēm."
Kamerons atklāj: "Redziet, mans tētis ir "Forest" fans, es biju tik mazs, ka pat neatceros. Klubs allaž ir bijusi daļa no manis, es mīlu šo klubu."
Nottingham Forest F.C. kluba video nodaļas vadītāja dalās ar savu pieredzi Latvijā: "Aizgāju uz galvaspilsētas derbijiem un visu pārējo, lai tikai saprastu. Man tas pašai trūka [darbs ar līdzjutējiem], man gan sākumā šķita, ka vaina ir manī, jo es pati tos klubus īsti nepazīstu, neesmu tiem sekojusi līdzi gadiem ilgi, bet tiklīdz tu esi atbraucis atpakaļ šeit tas ir jūtami. Es arī varu sekot līdzi dažādiem klubiem, jo tev ir jāzina visi pēdējie trendi, ko arī citi klubi dara, lai arī tev vienmēr ir ziņas."
Notingemas "Forest" klubs bez diviem Eiropas kausiem arī vienu reizi triumfējis Premjerlīgā. 23 gadi – tik ilgi Notingema nespēlēja premjerlīgā – tagad pasaules spēcīgākā līga futbola joni pilsētā atgriež vēl nebijušos augstumos.
"Mēs, protams, esam laimīgi, ka esam atpakaļ Premjerlīgā, tā ir vieta, kur mums ir jābūt, mēs te iederamies. Esam liels klubs, mums te ir jābūt. Noturēsimies līgā, drīz tiksim Eirokausos un tad brauksim spēlēt pret jums, vīri!" pauž līdzjutējs Marks.
Arī Dženifera atceras Eirokausu titulus, bet atmiņā nenāk, vai pati bija uz izšķirošajām spēlēm: "Bet tā sajūta bija īpaša. Kaut kas līdzīgs bija pērn maijā, kad bijām Vemblijā izcīnot ceļazīmi uz Premjerlīgu, tas bija neticami, vārdiem neaprakstāmi."
Uz laukuma kāpt nedrīkst – tā ir svēta lieta visiem, un jebkurā pasaules malā.
"Ārkārtīgi retas reizes, kad es vispār esmu kāpusi uz laukuma. Piemēram, ja mums ir jauns spēlētājs, mums vajag skaistākas bildes un video, tad mēs aiziesim līdz vidum un šķitīs, ka beidzot esi uz laukuma, bet tas notiek reti,""atklāj Lauma.
Par angļu futbola faniem ir dzirdēts daudz, un ne tās glaimojošākās lietas, taču tagad kultūra tiek mainīta. Televīzijas kamerās nedrīkst parādīties kaut pinte alus. Tādēļ līdzjutēji pirms spēles dodas iestiprināties uz bāriem, bet uz spēlēm ierodas jau pieklājīgi.
"Starp faniem vēl tā pluss mīnuss solīdi. Mēs zinām, kādi ir tie paši Ņūkāstlas fani, kas atbrauc un ir skaļi, ar saviem tetovējumiem pāri vēderam un visu pārējo. Un bez krekliem, bet tādi viņi ir. Tā angļu kultūra ir tāda, ka viņi zina, kādi tie fani ir, bet vairs nav tā, ka redzēsi uz ielām kautiņus," pauž Lauma.
Premjerlīgā Latvijas televīzija ir vienā līmenī ar britu sabiedrisko mediju BBC, arī viņi stadionā neko filmēt nedrīkst. Televīzijas kompānijas Premjerlīgas maciņā ienes ap 12 miljardiem eiro – bet ir viena nianse – ja Latvijas Virslīgā tiešraidē var redzēt jebkuru spēli tiešraidē, Premjerlīgā – daudzas spēles redzēt tiešraidē nemaz nevar.
Ap stadionu Notingemā ir daudz bāru, kas spēļu dienās ir piepildīti, gar stadiona ārsienu ir īpašas plāksnītes ar dažādiem novēlējumiem aizgājušajiem līdzjutējiem, tāpat arī dzimšanas dienas apsveikumi.
Angļi savu klubu tradīcijas kopuši jau vairāk nekā simts gadu. Viņu līdzjutēji ļoti augstu vērtē tradīcijas, tāpēc tādiem jauniem grandu klubiem izveidot jaunu līdzjutēju bāzi ir teju neiespējami.
