Ukrainas bēgļu centra koordinatore Dābola gatavojas maratonam: Skriešana ir brīnišķīga

Ukraiņu bēgļu kopienas centra “Common Ground” koordinatore Inese Dābola šogad noteica sev jaunu mērķi – piedalīties Rīgas maratonā. Gada sākumā ar gatavošanos lielajam forumam klājies lieliski, taču pēc 24. februāra un Krievijas iebrukuma Ukrainā dzīve krasi mainījās.

“Jāatzīst, es neesmu pats sportiskākais cilvēks,” sarunā ar LSM.lv atzina Inese. Arī viņas dzīves ritmu ļoti ietekmēja Covid-19 pandēmija ar aktīvu darbu un diezgan mazu fizisko slodzi. Tādēļ viņa atsaukusies aicinājumam piedalīties programmā “Mans pirmais maratons”.

“Man šķita – lūk, šis man ir liels izaicinājums,” atklāja Dābola. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Inese Dabola (@inesedabola)

Programmu “Mans pirmais maratons” ar divu lielisku treneru Ilonas Marheles un Jāņa Višķera dalību Inese raksturo kā izcilu. Tikšanās ir reizi nedēļā, katram arī sava individuālā programma, kas jāpilda pastāvīgi.

“Gada sākumā viss izdevās, bet pēc 24. februāra viss krietni mainījās,” atzina Dābola.

Kopā ar draugiem un citiem brīvprātīgajiem tika izveidots atbalsta centrs Ukrainas bēgļiem – vieta, kur socializēties, baudīt kultūru, vienam ar otru iepazīties un atbalstīt. “Centru izveidojām divās nedēļās, un šobrīd to aktīvi uzturam,” pastāstīja Inese.

Sabalansēt centra koordinēšanu un sportu bijis gana sarežģīti. “Kādu laiku neskrēju vispār, bet šobrīd cenšos sagatavoties vismaz pamata trasei, kas šogad ir Ukrainas atbalstam – seši kilometri. Tajā ukraiņi skries bez dalības maksas,” paskaidroja Dābola. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Inese Dabola (@inesedabola)

Viņa gan norāda, ka dzīve pēc 15. maija nebeigsies, un tagad, kad skriešana kļuvusi par Ineses atklājumu, apņēmīgā sieviete to turpinās.

“Skriešana ir brīnišķīga lieta, un nav jau jāskrien uzreiz maratoni – var to sākt darīt pamazām, regulāri iziet ārā uz 20–30 minūtēm, uztrenēt sirdsdarbību, sagatavot sevi fiziski, savu ķermeni, lai cilvēks kļūtu aktīvāks un veiksmīgāks. Lai ir lielāks dzīves tonuss,” padomā dalās Inese.

Viņa neslēpj –

daudzi cilvēki, runājot par skriešanu, uzreiz norāda, ka tas nav priekš viņiem, tas neesot iespējams, bet…

“Vissarežģītākais ir no rīta vai vakarā – kas ir tas ērtais brīdis, uzvilkt skriešanas botas. Nākamais, ko varu ieteikt – ir skriet un iet. Ir intervāls, kad cilvēks paskrien, pēc tam paiet, lai noturētu pulsu ne pārāk augstu. Un pamazām ikviens redzēs, cik ātri parādās progress, cik ātri ķermenis pierod,” padomā dalījās Dābola.

Viņai pašai patīk skriet vakaros. Tiesa gan, ne pārāk vēlu. “Jo pēc tam ir tāds pacēlums, ka nemaz nevari aizmigt,” atklāj Inese. Viņa neslēpj – dalība Rīgas maratonā tiešām būs pirmo reizi mūžā.

Darbojoties Ukrainas bēgļu atbalsta centrā, Inese pierunājusi uz dalību maratonā arī dažus bēgļus.

Sākotnēji gan reakcija bijusi – ko tad es, es nē. Tomēr daži pieteikušies. Ne visiem bija sporta apģērbs un apavi, bet līdzcilvēki nepieciešamo saziedojuši. Inese arī izstāstījusi, ka Rīgas maratons ir svētki. Tādēļ sagaidāms, ka daudzi atbraucēji, starp kuriem pārsvarā ir māmiņas ar bērniņiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēki, nāks skatīties un baudīt maratona gaisotni.

Pēc Rīgas maratona 15. maijā Ineses attiecības ar skriešanu nebeigsies. Viņa gan uzskata, ka diezin vai dzīvē kādreiz noskries pilnu maratona distanci, taču mērķis kādreiz noskriet pusmaratonā 21 kilometru viņai gan ir. Bet pagaidām, zinot noslodzi, viņa labprātāk paliks pie īsākām distancēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt