Latvijas basketbolistu populārākā trauma noteikti ir pārrautas krusteniskās saites. Dāvis Bertāns šādu traumu guvis divreiz pēc kārtas, Kaspars Vecvagars un Jānis Bērziņš pat trīs reizes. Joprojām no saišu plīsuma atgūstas arī pašmāju labākais basketbolists Kristaps Porziņģis.
Interesanti, ka viens no visu laiku izcilākajiem hokejistiem Sandis Ozoliņš arī reiz pārrāva tā saukto "krusteni", bet karjeras otro pusi spēlēja profesionāli bez tās, lietojot īpašu ceļgala skavu. Par to Rīgas "Dinamo" treniņnometnēs daudzi gan brīnījās, gan šausminājās.
Hokejs noteikti ir viens no traumatiskākajiem sporta veidiem,
jo tur ik mirkli jāuzmanās gan no strauji lidojoša kaučuka gabala, gan vismaz centneru smagiem pretiniekiem, kas tevi vēlas iegrūst apmalē. Gadu gaitā ir pilnveidoti hokeja aizsargekipējuma elementi, bet joprojām viena no visbiežāk ledus laukumā gūtajām traumām ir smadzeņu satricinājums.
Pirms pusotras nedēļas aiz pretinieku komandas vārtsarga sev pretī izvērstās nūjas aizķērās un paklupa hokejists Kaspars Daugaviņš. Viņš nervus stindzinoša lidojuma izskaņā ietriecās laukuma apmalē. Prognozes bija dažādas - caurdurta plauša, lauztas ribas. Neviena no diagnozēm gan nav publiski apstiprināta. Kaspars atrodas Rīgā, veic papildu medicīniskās pārbaudes un nelielā sarakstē atklāja, ka zilumu ir daudz, kā arī grūti kustēties ikdienā.
Labi apmaksātiem spēlētājiem kā Daugaviņš trauma nav tas, par ko būtu jāsatraucas finansiālā aspektā. Rehabilitāciju un ārstēšanos apmaksā klubs. Bet kā ir Latvijas hokeja čempionātā, kur spēlējošie nesaņem algas vai arī tās ir ļoti nelielas?
HK "Mogo" kapteinis Renārs Demiters Latvijas Radio pastāstīja, ka visi spēlētāji ir apdrošināti un parasti visus medicīniska rakstura sarežģījumus risina klubs. Bez traumām hokejā nekādi neiztiek, piebilst Demiters.
Visnepatīkamāk ir tad, ja traumu spēlētājs gūst kāda pretinieka tīšas ļaunprātības dēļ.
Tā gadījies arī Latvijas čempionātā hokejā, kad pirms 12 gadiem finālsērijā starp "Rīga 2000" un "ASK Ogre" komandām laukumā sākās masveida kautiņš, kurā ogrēnieši pārkāpa jebkādas morāles un ētikas normas. Tās spēles notikumus joprojām labi atceras arī komentētājs Jānis Stepītis. Jārēķinās, ka pretinieka iegrūšanai apmalē sekas var būt pat letālas, atzīst Stepītis.
Viens no traumatiskākajiem sporta veidiem pasaulē ir amerikāņu futbols. Tur spēlētāji pat ļoti regulāri saņem spēcīgus sitienus pa galvu, kas izraisa ne tikai smadzeņu satricinājumus, bet arī neatgriezeniskus pelēkās vielas bojājumus. Tas savukārt noved pie neprognozējamām sekām. Par gadsimta prāvu ASV dēvētajā lietā galvenais aizdomās turamais savas bijušā sievas un viņas drauga brutālā noslepkavošanā bija septiņdesmito gadu amerikāņu futbola izcilnieks Odžejs Simpsons. Viņu sensacionāli attaisnoja, kaut visi pierādījumi nepārprotami norādīja, ka vainīgais ir tieši Simpsons.
Nesen ASV veiktais zinātnisks pētījums pierādījis, ka lielākajai daļai bijušo amerikāņu futbola spēlētāju smadzenes karjeras laikā ir neatgriezeniski bojātas, un šie bojājumi izraisa nekontrolējamas agresijas lēkmes. Daudzi lēš, ka tieši tas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem notika ar Simpsonu. Agresijas lēkmes iespaidā viņš ar nazi pārgrieza rīkli bijušajai sievai, kā arī nežēlīgi nodūra viņas draugu, kurš tikai bija atvedis viņas restorānā aizmirstās brilles.
Traumas sportā bija, ir un būs, bet svarīgi atrast to cēloņus un censties novērst. Tas nāks par labu gan sportistiem, gan skatītājiem, gan nacionālajām ekonomikām.
