Vieglatlētikas pulciņš sākumskolai, fiziskās sagatavotības treniņš florbolistiem, futbola nodarbības bērnudārzā un skolā, sporta pasākumu rīkošana – tas viss tiek iespēts papildus sporta stundu vadīšanai. Lai arī kopš agras bērnības Edijs dejojis tautas dejas un piedalījies deju svētkos arī šogad, viņa apsēstība ir sports.
Sports ir visa viņa dzīve – darbs, brīvais laiks, treniņi – brīžiem draudzene to nevarot saprast. Uzsākot darbu skolā, Edijs esot uzņemts ļoti labi. Viņš smej, ka tas tāpēc, ka no 50 pedagogiem vīrieši esot uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Akadēmiju Bērziņš beidzis kā sporta skolotājs un futbola vecākais treneris. Bet pats gan saka, ka necenšas bērnus īpaši vilināt futbolā. Tā mēdz būt problēma – ja skolā dominē kāds sporta veids, tad sporta stundas nereti pārvēršas par konkrētā sporta veida treniņu.
Viens no aktuāliem jautājumiem, vai sporta pedagoga spēkos ir panākt visu bērnu iesaistīšanu nodarbībā, arī izstumto. “Viss ir atkarīgs no pedagoga, kā viņš redz to situāciju klasē,” uzskata Edijs, norādot, ka ne vienmēr bērnam ar labākajiem sportiskajiem dotumiem ir jāuztic līdera loma – tā jāuztic arī citiem.
Edijs atceras savu vidusskolas laika dīvaino pieredzi – abas sporta stundas bijušas vienā dienā un nevis sapārotas, bet gan pirmā un pēdējā stunda. Nav brīnums, ka uz pēdējo stundu aizgājis retais. Svarīgs jautājums, protams, vai sporta stunda ir vieta, kur nodrošināt bērnam nepieciešamo kustību apjomu. Katrā vietā ir savas problēmas, un jāmeklē savi risinājumi. Edijs saka, ka, ja kādam bērnam, piemēram, ieinteresēs volejbols, diezgan droši, ka vasarā viņu sanāks satikt kādā volejbola laukumā.
