Procesu Ukrainā koordinē basketbola izlases otrais treneris Maksims Mikhelsons, Latvijā viņa balsts ir Ukrainas basketbola izlases galvenais treneris Ainārs Bagatskis, bet organizatorisko procesu koordinē Ilze. Viņa uzsver gan Latvijas Basketbola savienības, gan pašvaldību pretimnākšanu.
Bagatska “Sporta studijai” pastāstīja, ka parasti treneris un atbildīgās mammas komplektē komandu. Tad viņi skatās, kā izkļūt no Ukrainas. Organizē autobusu, kas brauc, apstājas, – atkarībā no karadarbības. Citi brauc ar evakuācijas vilcieniem.
Pirmās ukraiņu uzņemšanai bija gatavas Valka un Valmiera.
Nu jau bērni izmitināti arī Salacgrīvā un Brocēnos. Pēdējos sagatavošanas darbus veic Madliena, Roja, Kalni un Mālpils. Vēl savas iespējas precizē Ventspils, Gulbene, Balvi, Liepāja, Sēja, Daugavpils, Alūksne, Madona un Rēzekne. Tā būs iespēja vēl vairākiem simtiem jauno basketbolistu.
Arī Latvijas hokeja sabiedrība cenšas palīdzēt, kā var. Zināms, ka šobrīd Ukrainas bērni ir Valmierā, Rīgā un Daugavpilī.
Sieviešu hokeja trenere Inguna Lukaševica vada savu hokeja akadēmiju, un ar viņas starpniecību Latvijā ieradušies 15 cilvēki. Vēl tiek gaidīti četri. No Polijas līdz Latvijai viņus ved brīvprātīgie, kas ikdienā iesaistīti hokeja amatieru kustībā.
“Šobrīd mēs esam izrunājuši to, ka viena no ukraiņu mammām apsēdīsies kā koordinators visiem šiem ukraiņiem,” stāsta Lukaševica. Mamma atbrauca pirmā, izgājusi cauri procesam un sapratusi, kā nokārtot uzturēšanās atļauju, kādas ir darba iespējas. Pēc izglītības grāmatvede, saprot šo to no datoriem un palīdzēs Ingunai koordinēt. “Jo cilvēks cilvēkam palīdz vienkārši,” piebilst Inguna.
“Es pat īsti neaptveru, kas notiek. Liekas, ka esmu atvaļinājumā atbraukusi. Liekas, ka guļu.
Pamodīšos, un viss būs labi. Nevaru iedomāties, cik ilgi mēs te būsim,” atklāja Svetlana Torubara, kura Latvijā ieradusies ar meitu Ilonu.
“Es jau skatījos Harkivā uz nākotni. Bija lieli plāni, sapņoju, ka bērni spēlēs ārzemēs. Bet negribētos, lai mans sapnis šādi piepildītos. Tagad pats galvenais ir atrast darbu. Esmu pārstājusi kaut ko plānot,” pauda Natālija Harkovskaja, Latvijā ieradusies ar trim bērniem.
Pagaidām hokejā dominē privātas iniciatīvas. Rodrigo Laviņa komandā jau trenēja 15 gadus vecs ukraiņu puisis, bijis Kijevas “Sokil” komandas kapteinis. Savās mājās Laviņi uzņems vēl divus brāļus, kuri gan nav hokejisti.
“Tikai caur hokeju arī notiek šī saikne tagad ar Ukrainu. Es nebiju sazvanījies ļoti sen,” atklāja Laviņš, stāstot, ka tagad, kad ir karš, viņš uztur saikni ar Ukrainu. “Kad vajag, tad viss arī notiek,” teica bijušais Latvijas hokeja izlases aizsargs.
Vēl ir par agru, lai saprastu, kā situācija attīstīsies ilgtermiņā. Daudziem no viņiem vēl ilgi nebūs, kur atgriezties. Tāpēc arī sporta cilvēkiem, tāpat kā pārējiem, tagad galvenais ir valstiskie atbalsta mehānismi un sabiedrisko organizāciju spēja koordinēt rīcību.
