Rēzeknes pusmaratona rīkotāja Māra Kļaviņa stāsta, ka sacensības savā dzimtajā pilsētā vēlējusies organizēt pilnvērtīgi. „Esi sācis, turi, nenolaid,” viņa saka. „Ja darīt, tad darīt no sirds, ja nedarīt, tad labāk vispār neko.”
Iepriekš organizatoriem bijušas problēmas ar pašvaldības atbalstu slēgt ielas, tomēr pēc valdības maiņas atļauja tika saņemta. Sākotnēji Kļaviņa vēlējās noskaidrot, vai viņi spēj izpildīt kritērijus, tiklīdz saprata, ka var, tad atpakaļ ceļa vairs nebija.
Organizatori arī neslēpj, ka noorganizēt šāda mēroga sacensības nav viegli un tas prasa daudz enerģijas. „Mēs šonakt negulējām, ar visu ģimeni negulējām.” Tāpat tika minēts, ka organizatoriem ir atbildība atstāt pēc sevis kārtību, kāda bijusi pirms tam.
Rēzeknes pusmaratons audzis arī dalībnieku skaita ziņā. Pirmajā skrējienā piedalījās vien 500 dalībnieku, bet tagad to skaits jau mērāms vairākos tūkstošos.
Ierasti Rēzekne nav ļoti aktīva pilsēta, taču sacensību laikā pilsēta pārvēršas. „Būs svētdien, viss pārvērtīsies, kustēs kā skudru pūznī ,” teica pusmaratona rīkotāja.
„Kustība atsver visas slimības,” savu motivāciju sagādāt sacensības pilsētai atklāja Kļaviņa.
Tāpat Kļaviņa atzina, ka ir grūti skriet šāda garuma distanci, taču bauda, sasniedzot finišu, ir neaprakstāma. „Dvēsele gavilē, liekas, kur vēl labāk var būt,” viņa teica.
Pēc sacensībām organizatori ir pozitīvisma uzlādēti, kas arī ir galvenais iemesls pasākuma rīkošanai. „Cilvēki pazuda kā skudriņas, viņas saskrēja, mums deva pozitīvo enerģiju, priecājāmies, izskrēja. Bet mūsos pozitīvais palika, cilvēki dod prieku,” teica Kļaviņa.
